1888. gada 12. maijā Jēlas Universitātes students un vieglatlēts Čārlzs Šerils sasmīdina publiku, ieņemot zemo startu. Tiesnesis bija tik lielā šokā, ka vilcinājās dot starta signālu, jo nevarēja noticēt, ka skrējējs tiešām ir gatavs distancei. Tikai Šerila uzvara lika apklust smējējiem, jo viņš bija atklājis jaunu un daudz efektīvāku skriešanas tehniku.

 

Čārlzs Šerils ir labi zināma persona ASV, kuram bija ne tikai izcila militārā karjera un arī karjera sportā, bet starptautiskajā olimpiskajā kustībā. Šerils kļuva par ASV armijas ģenerāli, dienēja un 1. Pasaules karā komandēja Ņujorkas nacionālās gvardes karavīrus. Viņš ieguva atzinību ne tikai kara laukā, bet arī sportā un diplomātija. Diemžēl savas dzīves pēdējos gados Čārlzs Šerils ieguva nelāgu slavu, sākdams apbrīnot Eiropas autoritāros līderus.

Taču vispirms Čārlzs Šerils bija sportists. Viņš aizrāvās ar vieglatlētiku un sasniedza labus rezultātus 100 un 220 jardu distancēs. Izsakot metriskajā sistēmā, Jēlas Universitātes students bija sprinteris, kurš sacentās 91 un 201 metra garā distancē. Taču laikā, kad Šerils piedalījās sacensībās, neviens neiedomājās, ka distanci vajadzētu sākt no zemā starta. Visi skrējēji pirms starta stāvēja uz starta līnijas un tikai pēc signāla lēnām sāka kustēt uz priekšu. 1888. gada 12. maijā notika kārtējās skriešanas sacīkstes. Visi ieņēma savas starta pozīcijas stāvus. Tikai Čārlzs Šerils pieliecās un, atbalstījies uz rokām, gaidīja, kad tiesnesis dos starta signālu. Publika sāka smieties, skrējējs būs kaut ko sajaucis. Tiesnesis tikmēr vairākkārt startu atlika, aicinādams sportistu beidzot būt gatavam distancei. Šerils centās viņam paskaidrot, ka tieši no zemā starta vēlas sākt savu skrējienu. Neticīgi tiesnesis tomēr startu atļāva, pirms tam gan pārliecinoties, ka tas nav nekas aizliegts. Publikai to tikai vajadzēja, kāds dīvainis sagādāja viņiem labu devu smieklu. Taču smiekli pieklusa, kad Čārlzs Šerils finišu šķērsoja pirmais.

Kur bija viņa panākuma atslēga - labajā fiziskajā formā vai tomēr startā? Izrādās, ka Šerils ideju par zemo startu bija aizguvis zooloģiskajā dārzā. Viņš novērojis, ka ķenguri pirms saviem tālajiem lēcieniem vai ātrajiem skrējieniem ieņēma pozīciju pēc iespējas tuvāk zemei. Tādējādi viņiem padevās labāks atspēriens. Zinātnieki lūkoja pārbaudīt šādu teoriju un secināja, ka Šerilam ir taisnība. Četru punktu atbalsts ļauj ķermenim ātrāk sagrupēties skrējienam. Kamēr stāvošs cilvēks iesāk distanci, no zemā starta startējušais jau ir krietnā gabalā.

Pēc sasniegumiem sportā Čārlzs Šerils kļuva labi zināms arī kā ASV armijas virsnieks. Viņš piedalījās 1. Pasaules karā. Veiksmīgi vadīja savas misijas kā īpašais sūtnis Argentīnā, vēlāk kļuva arī par ASV vēstnieku. Taču jau valsts politiskajā darbā Čārlzs Šerils sāka radīt bažas. Viņš iestājās par spēcīgu cilvēku lomu politikā un uzskatīja, ka parlamentārisms ir pseidodemokrātija, kas nekādu labumu nedos. Viņš paredzēja parlamentārās sistēmas bojāeju un atklāti priecājās par tādu cilvēku nākšanu pie varas, kādi bija Benito Musolīnī vai Ādolfs Hitlers. Šerils uzskatīja, ka līderi, kuri tiešām spēj vienot tautu uz savas harizmas fona, ir īstie valstu vadītāji. Tāpēc nav nekāds brīnums, ka no Šerila nedaudz sāka novērsties. Viņš gan bija ASV vēstnieks Francijā, tomēr pamazām viņa viedoklis asociējās ar neprātīga cilvēka domām. Gatavojoties 1936. gada olimpiskajām spēlēm Berlīnē, Šerils vairākkārt satika Hitleru. Viņš bija sajūsmā par to, kāds spēks un aura staro no šī vīra. Acīmredzami, Šerils nebija iedomājies, ka šī aura sadzīs koncentrācijas nometnēs tūkstošiem nevainīgu cilvēku. Toties “ebreju problēmu” sajust degungalā gan varēja. Hitlers bija nobriedis Olimpiskajās spēlēs ebrejus Vācijas komandā neiekļaut. Šerils it kā aicināja to apdomāt, uz ko harizmātiskais līderis attrauca, nebūs nekādu kompromisu. Diemžēl vai par laimi, zemā starta ieviesējs Čārlzs Šerils nomira tieši olimpisko spēļu gadā. Viņš nepieredzēja Hitlera Eiropai sagādātās šausmas, kas noteikti liktu ieņemt citu starta pozīciju idejās par politisko līderību un parlamentārisma nākotni.