1988. gada 12. maijā no Rīgas uz Kaļiņingradu ceļā dodas ekspedīcija, lai meklētu pazudušo Dzintara istabu. Fantastiskais dārgums, ko 18. gadsimtā Krievijas cars saņēma kā dāvanu no Prūsijas karaļa, vai nu tika nolaupīts, vai arī paslēpts uz mūžīgiem laikiem. Vienas versijas gan par Dzintara istabas pazušanu nav.

Dzintara istaba ir unikāls dārgums, kas tā arī nav redzēts kopš 2. Pasaules kara beigām. Sākotnēji kā Dzintara kabinets, mākslas darbs tapa Prūsijas karalim Frīdriham I, taču dzintara paneļi, rotājumi un panno vēlāk tika atdāvināti Krievijas valdniekam Pēterim I, kurš tos pārveda uz Sanktpēterburgu 1717. gadā.

Prūsijas ķēniņam izcilo mākslas darbu veidoja arhitekts Andreas Šlūters. 1709. gadā viņš savu darbu pabeidza, taču dzintara paneļu ekspozīcija vienā brīdī sabruka. Frīdrihs par šādu kļūdu noskaitās ne pa jokam un izsūtīja arhitektu no valsts, bet viņa dēls, troņmantnieks Frīdrihs Vilhelms, nolēma kabinetu uzdāvināt Krievijas caram.

Pēteris I par dāvanu bija stāvā sajūsmā. Vēstulē sievai viņš rakstīja, ka tas ir unikāls šedevrs. Ne velti Dzintara istabu sauca teju vai par astoto pasaules brīnumu. Kad šis brīnums atceļoja uz Krievzemi, Pēteris lika kabinetu salikt kopā. Telpa, kurā tas tika veidots, bija lielāka par oriģinālo un tāpēc to paplašinot, Dzintara kabinets pārtapa par Dzintara istabu.

1743. gadā Dzintara istabu atjaunoja, pie reizes arī palielināja. Tā papildus tapa spoguļu ekspozīcijas, koka izgriezumi un arī mozaīkas. Dzintara istabas atjaunošanu uzticēja arhitektam Aleksandram Martelli, bet darbu uzraudzību veica pats Frančesko Rastrelli. Tieši šajā laikā Dzintara istaba kļuva krietni greznāka un mākslas darbs kalpoja par vienu no skaistākajām pērlēm Krievijas imperatoru mākslas šedevru kronī.

Pēc boļševiku nākšanas pie varas Krievijā, Dzintara istaba nonāca tautas rokās. To neizpārdeva kā citus šedevrus, bet gan nolēma kārtējo reizi restaurēt. Lielā restaurācija bija ieplānota 1941. gadā, taču plānus izjauca karš.

No 1942. - 1944. gadam Dzintara istabu izstādīja Kēnigsbergas pilī. Zināms, ka šo pili pamatīgi sabombardēja gaisa uzlidojumos mūsdienu Kaļiņingradai. Bet Dzintara istabas liktenis pēkšņi palika nezināms. Kāds atminējās, ka redzējis vācu karavīrus, kuri demontējuši šo dārgumu un aizveduši nezināmā virzienā, citi atkal bija pārliecināti, ka paši sarkanarmieši noslēpa istabu pils pagrabos. Skaidrs ir viens, ka visticamāk, tā ir pazudusi uz mūžīgiem laikiem. Kad 1988. gada 12. maijā ceļā pēc šīs istabas noslēpuma devās laikraksta “Padomju Jaunatne” organizētā ekspedīcija, Dzintara istaba jau visticamāk sen bija gājusi bojā. Finanšu līdzekļi, kurus iztērēja ekspedīcijas vajadzībām, bija milzīgi, bet rezultāti ne tādi, kā cerēts. Pie dažādajām leģendām tiek minēts, ka Dzintara istabu aizveda vai nu uz Vāciju, vai Latīņameriku. Zinātnieki, kuri nodarbojas ar šāda veida mākslas darbu restaurāciju ir vienisprātis, ja dzintara plāksnes noslēpa kādā alā, pagrabā vai vienkārši apraka zemē, tās jau sen ir zudušas mākslas pasaulei. Šim mākslas darbam bija nepieciešami īpaši glabāšanas noteikumi, kas iekļāva gan temperatūras regulēšanu, gan arī mitruma kontroli. Protams, ja Dzintara istaba atradās uz kāda no vācu evakuācijas kuģiem un to nogremdēja sabiedroto spēki, tad Dzintara istabas liktenis ir tieši tāds pats, kā to aprokot zemē. Šedevrs nevarētu izturēt jūras gūstu un jau sen būtu sabiris putekļos. Vēl dažas teorijas pieļauj, ka nacisti paspēja aizvest Dzintara istabu uz Dienvidameriku, kur tā pārdota nezināmiem nolaupīto dārglietu kolekcionāriem. Šie cilvēki nekad publiski savus dārgumus neizrāda, tāpēc arī būtu skaidrs, kāpēc nekāda publicitāte ar Dzintara istabu nav notikusi. Tajā pašā laikā nav izslēgta arī cita leģenda, ka Dzintara istabu melnajā tirgū pārdeva amerikāņi, kuri izveidoja īpašas nacistu nolaupīto dārgumu meklēšanas vienības. ASV valdībai ir bijusi melnā kase savu slepeno operāciju veikšanai, bet vai tāpēc būtu jāpārdod vesela Dzintara istaba? Tas laikam paliks uz mūžiem neatbildēts jautājums. Tikmēr istabas apmērus var apskatīt Krievijas ziemeļu galvaspilsētā Sanktpēterburgā, jo uz pilsētas 300 gadu jubilejas svinībām, Krievijas arhitekti atjaunoja leģendārās Dzintara istabas kopiju patiesajos apmēros.