Par ūdens nezvēru, kas mīt Skotijas Augstkalnē, vēsta jau agro viduslaiku leģendas. Šos senatnes vēstījumus sāka atcerēties pagājušā gadsimta 30. gados, kad Lohnesa ezera apkārtnes iedzīvotāji un tūristi sāka ziņot par dīvainu dzīvnieku, kuru redzējuši, pat nofotografējuši. Pirmā šāda fotogrāfija tika uzņemta 1933. gada 12. novembrī.

„Es tūdaļ ņēmu savu fotoaparātu un nofotografēju objektu, kas tobrīd pacēlās divas vai trīs pēdas virs ūdens. Nekādu galvu neredzēju, jo tas, kas man šķita ķermeņa priekšdaļa, bija zem ūdens, bet tas, kas man šķita aste, radīja ūdenī pamatīgu kustību.” Tā vēlāk stāstīja Lohnesa tuvumā dzīvojošais Hjū Grejs, kurš, kā pats apgalvoja, iedams gar ezeru, pamanījis savādu kustību un licis lietā līdzpaņemto fotoaparātu. Vienā no attēliem tiešām redzams kaut kas, kas sacēlis pamatīgas šļakatas. Tad, lūk, šis foto ir pirmais, kurā it kā redzams leģendārais Lohnesa ezera monstrs – Nesija. Uzņēmums izdarīts 1933. gada 12. novembrī.

Par briesmoni, kas mitis Skotijas Augstkalnes ūdeņos, vēsta kāda leģenda vēl no Mūsu ēras 6. gadsimta. Tolaik šais vietās uzturējies kristietības izplatītājs Svētais Kolumba. Svētajam gadījies būt klāt brīdī, kad augšminētais nezvērs izniris no Nesas upes, kura iztek no Lohnesa, un nepārprotamā nolūkā peldējis uz kāda laivinieka pusi. Kolumba pārkrustījis nezvēru un saucis: „Tev nebūs peldēt tālāk, ne arī vīru aiztikt; ej atpakaļ, cik ātri vien spēj!” Un – tavu brīnumu – briesmonis tiešām, cik ātri spēdams, nozudis atpakaļ dzelmē. Klātesošie to uztvēruši kā kārtējo Svētā Kolumbas brīnumdarbu, un kā tāds tas arī aprakstīts viņa 7. gadsimtā sacerētajā biogrāfijā. Un droši vien stāsts no agro viduslaiku svētā dzīves tā arī paliktu maz zināma pasaciņa, ja ne notikumi, kas Lohnesa krastos sāka risināties pagājušā gadsimta 30. gados, kad gar pašu ezera ziemeļkrastu izbūvēja šoseju.

Jau tā paša gada jūlijā Spaiseru laulātais pāris paziņoja, ka redzējuši neparastu dzīvnieku, kas šķērsojis šoseju netālu no viņu auto un nozudis ezerā. Radījums bijis kādus 8 metrus garš, ar garu un ielīku kaklu. Šim pirmajam paziņojumam sekoja nākamie, parādījās fotouzņēmumi un amatieru filmu kadri. Ļaudis sāka atcerēties arī agrākos laikos dzirdētus savādus nostāstus. Viss vedināja domāt, ka ezera ūdeņos tiešām mājo kaut kas zinātnei līdz šim nepazīstams. Sevišķi iedvesmojošs bija mediķa Roberta Keneta Vilsona uzņēmums, kurā redzams virs ūdens slienamies garš un slaiks kakls ar nelielu galvu – nu pleziozaurs, kas pleziozaurs.

Tomēr veselais saprāts un zinātnes līdz šim apkopotie fakti pret pleziozaura klātbūtni Skotijas Augstkalnē liek izturēties ar skepsi. Pleziozauri, cik par tiem zināms, bijuši aukstasiņu dzīvnieki, kam piemērota vide ir siltās jūras, bet ne Lohness, kura vidējā ūdens temperatūra ir 5,5 Celsija grādi. Pat ja pieņem, ka šis ir siltasiņu radījums, dzīvības procesu uzturēšanai tādam Lohnesā diez vai pietiktu barības. Pie tam ūdens ezerā ir kūdrains, ar sliktu redzamību, un plēsoņam, kāds droši vien ir Nesija, sekmīgai medīšanai būtu vajadzīga eholokācijas spēja – kā delfīnam vai valim. Pie tam jaunākie pētījumi par pleziozauriem liecina, ka tie nemaz nav bijuši spējīgi izsliet kaklu virs ūdens tā, kā tas redzams pagājušā gadsimta bildītēs. Un vēl – pats Lohness ir tikai kādus 10 000 gadu vecs; pirms tam tas kādus 20 000 gadu bija aizsalis līdz dibenam.

Bet zinātnieki var sacīt, ko grib – katru gadu vismaz pāris trīs personas paziņo, ka savām acīm redzējušas Nesiju vai to, kas varētu būt Nesija. Laiku pa laikam ienākas kāds jauns foto vai videoieraksts. Daudzi vēlāk izrādās viltojums, kā tas izrādījies arī ar jau pieminēto daktera Vilsona fotouzņēmumu – izrādās, uzņēmuma autors pierīkojis īstu jūras čūskas galvu rotaļu zemūdenei. Iznācis visai ticams skats.