1810. gada 12. oktobris, kad toreizējais Bavārijas kroņprincis Ludvigs Vitelsbahs Minhenē svinēja kāzas ar Saksijas-Hildburghauzenes hercoga meitu Terēzi, kļuva par aizsākumu vienai no pazīstamākajām Vācijas tradīcijām – t.s. „Oktoberfestam”. Tā nu katru gadu oktobrī Minhenē tiek lielos daudzumos dzerts alus no pamatīga izmēra kausiem.

1810. gada rudenī Minhenes galms gatavojās nozīmīgam notikumam – Bavārijas karaļa Maksimiliāna I dēls, kroņprincis Ludvigs grasījās apņemt par sievu Saksijas-Hildburghauzenes hercoga meitu, princesi Terēzi. Taisnību sakot, par karaļiem Bavārijas kūrfirsti bija kļuvuši tikai pavisam nesen, pateicoties visvarenā imperatora Napoleona Bonaparta labvēlībai. Austrijas Hābsburgi, kas kontrolēja situāciju Centrāleiropā iepriekšējā gadsimtā, to nekad nebūtu pieļāvuši, bet tagad te visu noteica mazais korsikānis, un Bavārijas Vitelsbahi bija viņa uzticami sabiedrotie, jauniegūto karaļu kroni atkalpodami ar līdzdalību imperatora militārajās kampaņās. Viens karš nupat kā bija beidzies, un kamēr brieda nākamais, bija laiks nosvinēt kārtīgas kāzas. Laulības notika 1810. gada 12. oktobrī.

Vitelsbahiem izdevās saglabāt karaļu titulu arī pēc tam, kad Napoleons cieta galīgo sakāvi un beidza savas mūža gaitas tālā aizjūras salā. No viņu valdīšanas laika Bavārija mantojusi ne vienu vien izcilu muzeju un citu tūrisma objektu. Tomēr laikam gan spilgtākais elements Bavārijas zemes tēlā ir šī ikgadējā svētku tradīcija – „Oktoberfests”, kuru minhenieši pirmo reizi svinēja 1810. gada oktobrī, par godu sava nākamā karaļa laulībām. Toreiz karaļnams lēma, ka prinča kāzām jābūt īstiem tautas svētkiem, un tautai tā iepatīkas, ka svētkus Minhenē oktobra sākumā sāka svinēt katru gadu. Minhenieši pulcējās 42 hektārus lielā neapbūvētā teritorijā, kas par godu princesei Terēzei nodēvēta par Teresienwiese – burtiski tulkojot, „Terēzes pļavu”. Šeit tika dejots, tika spēlēti ķegļi un, protams, dzerts slavenais Bavārijas alus no kausiem, kuru tilpums ir vienāds ar seno dienvidvācu mērvienību Mass, tas ir aptuveni viens litrs. Un šī pēdējā svētku sastāvdaļa, proti – alus dzeršana, laika gaitā sāka „Oktoberfestā” dominēt, kas nav nekāds brīnums, ievērojot, ka Minhene taču ir Vācijas, un līdz ar to, domājams, arī visas pasaules alus darīšanas epicentrs.

„Oktoberfestu” vairākkārt nācies atcelt karu un, aizpagājušajā gadsimtā, arī epidēmiju dēļ. Visilgākais pārtraukums iznāca 2. pasaules kara laikā. Arī pēckara gados amerikāņu okupācijas administrācija ļāva tirgot tikai alu, kurā alkohola sastāvs nepārsniedza 2%, un nekāds kārtīgais „fests” nesanāca. Bet 1949. gadā, nodibinoties Vācijas Federatīvajai Republikai, viss atgriezās vecajās sliedēs. 1950. gadā Minhenes mērs, izskanot salūta zalvei no divpadsmit lielgabaliem, svinīgi iedzina krānu pirmajai mucai, augšvācu valodā skaļi paziņojot: „O’zapft is!” Latviski tā ir lāgā netulkojama frāze, bet būtībā to arī nozīmē – muca tagad ir ar krāniņu.

Mūsdienās „Oktoberfests” ir pats apmeklētākais līdzīgas ievirzes notikums pasaulē. 1999. gadā apmeklētāju skaits sasniedza jaunu rekordu – 6,5 miljonus. Šo masu ik dienas apkalpo 12,000 darbinieku, no kuriem vairāk nekā pusotrs tūkstotis ir slavenās viesmīles, kuras lavierē starp galdiem ar pieciem pilniem „Mass” katrā rokā. Vēl var piebilst, ka „Oktoberfests” nav nekāds tūristu pasākums: 70% no apmeklētājiem ir bavārieši, atlikušie 30% dalās apmēram uz pusēm starp iebraucējiem no pārējās Vācijas un no ārzemniekiem.