„Savu mītu esmu paredzējis atveidot trīs pilnvērtīgās drāmās, kuras ievadītu apjomīga prelūdija. Esmu paredzējis reiz nākotnē iestudēt šīs trīs drāmas ar prelūdiju tam īpaši rīkotā notikumā, kas ilgtu trīs dienas ar priekšvakaru pirms tam. Šī iestudējuma mērķi es uzskatītu par pilnībā sasniegtu, ja man un maniem mākslinieciskajiem līdzbiedriem šais četros vakaros izdotos radoši sasniegt ar manu domu to skatītāju emocionālo izpratni, kuri pulcējušies, lai to apgūtu.” Tā rakstīja Rihards Vāgners savā autobiogrāfiskajā apcerējumā „Vēstījums maniem draugiem” 1851. gadā, kad darbs pie viņa „Nībelunga gredzena” bija vien iesākumā. Komponista mērķis bija radīt jauna veida muzikālu skatuves darbu, pārkārtojot operai tradicionālās solistu un kora partiju attiecības un sintezējot muzikālos, skatuviskos un tekstuālos elementus vienotā veselumā. Ar laiku nobrieda arī iecere uzbūvēt šim grandiozajam priekšnesumam īpašu operteātri. Vāgnera „Nībelunga gredzens” apbrīnojams jau ar to vien, ka šo grandiozo ieceri izdevās novest līdz īstenojumam. 1876. gada 13. augustā jaunuzceltajā Baireitas operteātrī priekškars vērās cikla prelūdijas daļai „Reinas zelts”, turpmākajos trīs vakaros sekojot nākamajām daļām – „Valkīra”, „Zigfrīds” un „Dievu mijkrēslis”.

Par „Nībelunga gredzena” sižetisko pamatu kļuva senās ģermāņu leģendas, sevišķi „Nībelungu dziesma” – 12. un 13. gs. mijā tapusi episka poēma. Cikla sižets aizsākas ar to, ka Alberihs no rūķu Nībelungu cilts nolaupa Reinas dzīlēs glabāto zeltu un izgatavo no tā varas gredzenu. Viltīgais rūķis iegūst varu pār saviem ciltsbrāļiem, taču viņam pašam gredzenu nolaupa dievu valdnieks Votans. Tomēr Alberihs spēj uzlikt gredzenam lāstu – ikviens to tagad iekāros, un gredzena īpašniekam būs jādzīvo pastāvīgās bailēs ne vien par gredzena dāvāto varu, bet arī par savu dzīvību. Pat dievu valdnieka Votna spēkos nav nokratīt šo lāstu, to neiespēj arī spēkavīra Zigfrīda varoņgars – gredzens nes nelaimi un iznīcību. Šai tēlā Vāgners ietvēris sava laikmeta simboliku – 19. gadsimts, moderno tehnoloģiju un kapitālisma dzimšanas laiks, lika domāt par naudas varas, par salta pragmatisma uzvaru pār ideāliem. Tapa jauna pasaule, kur galvenais varas avots bija zelts – nauda, kapitāls. Finālā dieva Votana meita – valkīra Brunhilde – metas sārtā, uz kura sadedzina viņas nogalēto mīļoto Zigfrīdu. Ar savu nāvi valkīra grib izpirkt Nībelunga gredzena lāstu. Vāgners vairākkārt pārrakstījis cikla pēdējās daļas pēdējo ainu, domādams par optimistisko – izpirkšanas un harmonijas atjaunošanas motīvu, tomēr galu galā palicis pie „Dievu mijkrēšļa”. Sārta liesmas, kurās labprātīgi dodas Brunhilde, paceļas līdz dievu miteklim Vallhallā, un tajās iet bojā savu laiku nodzīvojušais panteons.