Skandināvijā 13. decembris ir Lūcijas diena, kad meitene baltā kleitā ar gaismas kroni galvā  un sveci rokās procesijas laikā mudina atcerēties par labdarību un atbalstu grūtībās nonākušiem. Bet kur un kā radušies Svētās Lūcijas svētki?

Meitene – gaismas nesēja. Kā vēstī kāda 12. gadsimta leģenda, tad Lūcija esot  bijusi kristīta jaunava no Sicīlijas.

Sicīlijā, Sirakuzas pilsētā, 3.gadsimta beigās dzīvoja cienījama un turīga ģimene. Un  viņiem bijusi meita, ko nosauca par Lūciju, kas tulkojumā no latīņu valodas nozīmē – gaisma. Meitenes tēvs agri nomiris un viņa augusi kopā ar savu māti. Visi apkārtējie teica, ka Lūcijai ir brīnišķīgas acis, no kurām nevar atraut skatienu.

Gāja gadi. Pie Lūcijas sāka braukt precinieki. Bet viņa visiem atteica, atteica ļoti taktiski, lai nevienu neaizvainotu. Tas bija tāpēc, ka sapnī pie Lūcijas bija ieradusies Svētā Agate, viņa meitenei paziņojusi, ka sava dzīve jāvelta Dievam.

Viss tā arī būtu noticis, bet starp Lūcijas piekritējiem bija kāds ļoti godkārīgs jauns cilvēks, kas bija apmāts ar viņas acu skaistumu. Atteikums pielūdzēju satracināja, un viņš iesāka savas iemīļotās tiesisku vajāšanu. Īpatnēja mīlestības forma! Tajos laikos kristiešus izsekoja un sodīja visdažādākajos paņēmienos. Lūk, arī tiesnesis notiesāja kristieti Lūciju — piespiedu kārtā ievietojot publiskajā namā. Bet, izpildīt sodu nebija iespējams. Ratus, uz kuriem sēdēja Lūcija, no vietas nevārēja izkustināt ne desmit buļļu, ne tūkstoš vīru.

Viņai pēc tam tika piespriests nāvessods, sadedzinot ugunī, tomēr Lūcija izrādījās liesmu necaurlaidīga. Vēlāk viņas kaklu caurdūra ar zobenu.

Tad sākušas notikt brīnumu lietas uz viņas kapa: aklie kļuva redzīgi, slimie izārstējās. Kopš tiem laikiem Svētā Lūcija tiek uzskatīta par aklo, zemnieku, šuvēju, vērpēju, kučieru publisko namu meitu, kuras nožēlo padarīto, aizstāvi. Starp citu, vēl pirms simts gadiem katrā eiropeiskā bordelī īpašā istabā bija svētbilde ar Svētās Lūcijas attēlu.

Tikmēr  Lūcijas dienas tradīcijai  liela nozīme ir tieši Skandināvijā,  jo tur par Lūciju izraudzītajai meitenei galvā liek kroni ar degošām svecēm un viņa gada vistumšākajā laikā dodas gaismas vizītēs, lai visiem cilvēkiem simboliski nestu gaismu.

Agrāk Zviedrijā Lūcijas diena bija ģimenes svētki, kad Lūcija tika izraudzīta katrā ģimenē. Par Lūciju uz vienu dienu kļuva, piemēram, ģimenes vecākā māsa. Viņa, tērpusies baltās drānās, pārējos ģimenes locekļus cienāja ar kafiju un smalkmaizītēm – ar to Lūcijas pienākumi beidzās. Pamazām Lūcijas dienas svinības Zviedrijā kļuva par publisku tradīciju un Lūcijas tika izvēlētas ne tikai ģimenēs, bet arī ciematos un pilsētās. Tagad ik gadu 13. decembra rītā Zviedrijas ziemu apgaismo jaunas meitenes baltās garās kleitās, ar degošu sveci rokās un gaismas kroni galvā. Visā zemē Lūcijas vada procesiju, kas sastāv no jaunām meitenēm un zēniem, kas arī tērpušies baltās drānās, bet galvā viņiem cepures zeltītām zvaigznēm. Gājiena noslēgumā nāk bērni, kas saģērbti kā laumiņas. Gājiena dalībnieki, kam katram rokās ir degoša svece, iznāk no tumsas, dziedot nes sev līdzi gaismu. Procesijas laikā tās vērotāji cienāti ar safrāna cepumiem un piparkūkām. Skandināviem tā ir viena no svarīgākajām Ziemassvētku gaidīšanas laika tradīcijām, kas iezīmē Adventes laika viduspunktu.

Latvijā Lūcijas dienas svinēšana sākās deviņdesmito gadu sākumā, lai Latvijas iedzīvotājus iepazīstinātu ar skandināvu tradīcijām un popularizētu tās Latvijā. Pirmo Lūciju Latvijā kronēja 1991. gadā Doma baznīcā, kad par Lūciju kļuva toreizējā toreizējā Kultūras akadēmijas studente Anna Buša. Pati kronēšana izvērtās par grandiozu pasākumu, jo Latvijā Lūcijas diena bija kaut kas jauns, tādēļ tas likās interesanti un pievilcīgi – skaistas meitenes saņem mācītāja svētību, nes vainagu ar degošām svecēm, dzied un dodas gaismas vizītēs pie dzīves grūtdieņiem.