Pirms 70 gadiem – 1945. gada 13. februārī – sākās britu un amerikāņu aviācijas uzlidojums Drēzdenei. Divas dienas ilgā bombardēšana pārvērta šo baroka arhitektūras pērli un vācu apgaismības simbolu drupu kaudzē, iznīcinot vismaz 25 000 civiliedzīvotāju.

Drēzdene 2. pasaules kara laikā netika uzlūkota kā nozīmīgs stratēģisks mērķis. Te gan bija svarīgs dzelzceļa mezgls un arī plašs armijas kazarmu komplekss, taču maz nozīmīgu militārās rūpniecības objektu, toties daudz izcilu arhitektūras pieminekļu. Pilsētas masveidīgu bombardēšanu uzskatīja par maz ticamu, tāpēc te tikpat kā netika celtas speciālas bumbu patvertnes. Tuvumā bija arī maz pretgaisa aizsardzības spēku. Kara pēdējos mēnešos, bēgot no uzbrūkošās Sarkanās armijas, Drēzdenē saplūda apmēram pusmiljons bēgļu, gandrīz dubultojot pilsētas iemītnieku skaitu. Arī viņi cerēja, ka kara posts ies secen šai pilsētai, kuru visā Eiropā pazina kā Elbas Florenci - baroka arhitektūras pērli, vācu humānisma un apgaismības simbolu. Šīs cerības izrādījās maldīgas. 1945. gada 13. februāra vakarā pilsētu sāka nežēlīgi bombardēt britu un amerikāņu gaisa spēki, turpinot masveida uzlidojumus divas nākamās dienas.

Bombardēšanas taktika diezgan nepārprotami bija vērsta uz plašu un postošu ugunsgrēku izraisīšanu. Vispirms tika mesti jaudīgi eksplozīvi lādiņi, kas norāva ēkām jumtus, izsita stiklus un durvis, sagrāva vieglākās starpsienas, iznīcināja ūdens pumpjus. Sekoja degbumbas. Sprādzienu sapostītajās ēkās bija ļoti atvieglota gaisa cirkulācija, tāpēc ugunsgrēki uzliesmoja strauji un ar milzu spēku. Pie tam uzlidojumu viļņi bija plānoti tā, lai nākamais bumbu lietus pārsteigtu ugunsdzēsējus un glābējus tieši darba karstumā. Rezultātā jau visai drīz Drēzdenes centrs pārvētās vienā milzīgā ugunsgrēkā, sāka plosīties uguns viesulis - degšanas izraisīta gaisa cirkulācija. Apokaliptiskās nelaimes pārsteigtajiem - gan tiem, kas atradās ārpus mājām, gan sagrauto ēku pagrabos iesprostotajiem - bija maz cerību izdzīvot. Drēzdenes šausmas pārdzīvojušie stāsta par cilvēkiem, kurus uguns viesuļa spēks ierāvis degošajās ēkās, vai kuri sabrukuši ielas vidū bez elpas, kad uguns izdedzinājusi visu gaisa skābekli. Nosmakšana bija bombardēšanas upuru lielākās daļas bojāejas cēlonis. Kas attiecas uz upuru skaitu, vācu propaganda paziņoja par 200,000 bojāgājušo, tiek minēts pat pusmiljons, tomēr vairāki dokumentos balstīti pētījumi apstiprina pieticīgāku aplēsi - apmēram 25,000. Protams, tas arī ir šausminoši liels skaitlis, sevišķi ievērojot, ka lielākā daļa no bojāgājušajiem bija sievietes un bērni.

Kā vēlāk apgalvoja sabiedroto kara aviācijas vadība, bombardēšanas primārais mērķis bijis iznīcināt Drēzdeni kā transporta un administratīvu centru, tomēr netiek noliegta doma arī "sagraut pēdējās vācu morāles paliekas". Jau neilgi pēc uzlidojumiem rietumu presē intelektuāļu un politiķu aprindās izskanēja šaubas par nežēlīgās bombardēšanas pamatotību. Akcijas militāri stratēģiskie ieguvumi šķiet salīdzinoši pieticīgi, pie kam tos varētu sasniegt, neiznīcinot tādu skaitu civiliedzīvotāju un Eiropas mēroga kultūras vērtības. Diezgan nepārprotami, šī bombardēšana neietekmēja ne kara iznākumu kopumā, ne notikumu attīstību kādā konkrētā karadarbības zonā. Tiek minēts, ka akcijas patiesais mērķis bijis atriebe par vācu uzlidojumiem britu pilsētām vai pat vēlme demonstrēt sabiedroto gaisa spēku graujošās iespējas Padomju Savienībai - tobrīd sabiedrotajam, bet vēlāk pretiniekam Eiropā. Ļoti daudzi raksturojuši Drēzdenes bombardēšanu kā amorālu rīcību, daži - pat kā sodāmu kara noziegumu. Starp Drēzdenes bombardēšanā izdzīvojušajiem bija arī vācu gūstā nonākušais amerikāņu armijas ierindnieks Kurts Vonneguts. 1945. gada februāra dienās Drēzdenē pārdzīvotais kļuva par pamatu Kurta Vonneguta romānam "Lopkautuve Nr. 5 jeb Bērnu krusta karš" - vienam no spēcīgākajiem pretkara darbiem 20. gadsimta literatūrā.