1905. gada 13. janvāris, kad cara zaldāti apšauj strādnieku demonstrāciju Daugavmalā, ir Piektā gada revolūcijas aizsākums Latvijā. Šoreiz paraudzīsimies uz to ar viena konkrēta cilvēka – rakstnieka Antona Austriņa (attēlā) acīm.

„Sētnieki bija sašķipelējuši sniegu ielas vidū, augstās kaudzēs, laikam lai kavētu gājienu. Citi turējās vairāk gar malu. Bet Aizbetnieks savā aizrautībā gāja pa pašu vidu, it kā kupenes nemaz nebūtu, sniegu visgarām ar kājām izlīdzinādams. Tādu elementāru kopības plūdumu viscilvēcības straumē, tādu ceļa pašķiršanos tālai nākotnei pretī izdodas laikam reiz tik mūžā piedzīvot. Likās, arī uz citiem gājējiem pārlejās šī uguns. Viens otrs skats pavērsās neviļus atpakaļ uz Aizbetnieka pusi. Ja viņš gribētu būt patētisks, tad varētu izsaukties: „Es esmu dzīvojis!””

Tas ir fragments no Antona Austriņa romāna „Garā jūdze”, kura centrālais tēls Pauls Aizbetnieks atkārto paša autora likteņgaitas 1905. gada revolūcijas dienās. 1904. gada Ziemassvētkos, ieradies Rīgā no Ģipkas, kur kopš rudens strādāja par skolotāju, Austriņš apmetās pie kāda drauga Maskavas forštatē. Te viņš arī sagaidīja 1905. gada 13. janvāri, kas viņu burtiski ierāva revolūcijas notikumos un dažu stundu laikā padarīja par Piektā gada mocekli. Kad strādnieki pēc mītiņa Kuzņecova porcelāna fabrikā devās atpakaļ centra virzienā, jaunais skolmeistars piebiedrojās un līdz ar citiem nonāca pie dzelzceļa tilta, kur gājienam ceļu aizšķērsoja bruņotu kareivju vienība. Sadalījušies mazākās grupiņās, gājiena dalībnieki sāka karavīrus apiet, šķērsojot dzelzceļa uzbērumu. Austriņa tekstā minēts, ka uz kareivjiem ticis mests akmens no dzelzceļa tilta. Citi avoti min provokatīvu šāvienu no pūļa. Katrā ziņā, kareivji atklāja uguni.

„Ļaudis skrēja uz visām pusēm. Plīstot strinkšķēja uz sliedēm stāvošā tramvaja vagona stikli. Nu i Aizbetnieks atģidās, ka jāpieplok. Viņš ieraudzīja nomelnojušo sienu Daugavmalā un domāja tur patverties. Patlaban saliecies līda caur sētiņu, kad tīri kā lapsene iedzēla. Silts vien palika. Visa dzīve līdz ar tēva māju acumirklī pazibēja acu priekšā. Bet šaušana vēl arvienu nemitējās.”

1905. gada 13. janvāra pēcpusdienā Daugavmalā tika nošauti 73, ievainoti vairāk nekā 200 demonstranti. Antons Austriņš, nopietni ievainots kājā, nākamos pāris mēnešus pavadīja Sarkanā krusta slimnīcā. Sekoja vairākkārtēji aresti, bēguļošana, dzīvošana Pēterburgā, Helsinkos, Novgorodā, citur Krievijā. Par tālāku darbošanos skolotāja amatā nebija ko domāt, un tā nu Piektais gads pievērsa Antonu Austriņu rakstnieka karjerai. Savukārt Piektā gada revolūcijai 13. janvāra notikumi deva nozīmīgu grūdienu. Un lai arī šī revolūcija galu galā tika asiņaini apspiesta, kā atzīmē grāmatas „Latvijas vēsture. 20. gadsimts” autori, „1905. gada notikumi bija pirmais nopietnais uzmetums idejām, ko vēlāk īstenoja Latvijas valsts, – valstiskumam, demokrātiskām pašvaldībām, agrārajai reformai.”