Durbes kauja 1260. gada 13. jūlijā, kurā žemaiši sakāva Livonijas un Vācu ordeņa kopīgos spēkus, bija viena no lielākajām krustnešu neveiksmēm Baltijā. Tā par vairākām desmitgadēm paildzināja Baltijas un Prūsijas pakļaušanas procesu un ietekmēja arī Livonijas un Lietuvas robežas izveidošanos kuršu apdzīvotajos novados.

13. gs. vidū krustnešu situācija Baltijā šķita visai cerīga. Livonijas ordenis, atkopies pēc smagās sakāves Saules kaujā 1236. gadā, tagad droši kontrolēja lībiešu, latgaļu un igauņu zemes, un turpināja nostiprināties arī Zemgalē un Kursā. Liela veiksme bija Lietuvas dižkunigaiša Mindauga kristīšanās un līgums ar ordeni, ļaujot tam izvērst ekspansiju pret Saules kaujas uzvarētājiem žemaišiem. Žemaitijas iekarošana bija svarīga ne vien tādēļ, ka neatkarīgais novads traucēja līdz galam pakļaut kaimiņos dzīvojošos kuršus un zemgaļus, bet arī tāpēc, ka tas kļūtu par sauszemes savienojumu starp krustnešu īpašumiem Baltijā un Prūsijā. Šai nolūkā tika izveidoti spēcīgi atbalsta punkti Žemaitijas pierobežā: Mēmele (tagadējā Klaipēda) un Georgenburga pie Nēmunas (tagadējā Jurbarka Lietuvas rietumdaļā).

Tomēr kareivīgie un brīvību mīlošie žemaiši, kuri nebija pakļāvušies Mindauga varai, negrasījās padoties arī Vācu ordenim. Georgenburga drīz nonāca faktiskā ielenkumā, 1259. gadā žemaiši iebruka Kursā, un, kad Kuldīgas komturs devās viņus vajāt, sakāva viņu pie Skodas. Šī žemaišu panākuma iedvesmotas, pret krustnešu virskundzību sacēlās Zemgale un Kursas dienvidi, un nu jau Livonijas ordeņmestrs Burhards Hornhūzens sāka organizēt plašu karagājienu uz Kursas dienvidiem un Žemaitiju. Viņa karaspēkā ietilpa gan Livonijas ordeņbrāļi, gan Dānijas karaļa vasaļi no Ziemeļigaunijas, gan krusta karotāji no Vācijas un citām zemēm, gan arī lieli vietējo tautu – kuršu un igauņu kontingenti. Pie Mēmeles šī armija apvienojās ar Vācu ordeņa Prūsijas landmaršala Heinriha Botela spēkiem, kuros bez bruņiniekiem bija arī prūšu karotāji. Par armijas kopējo lielumu drošu ziņu nav, taču lēš, ka tas varētu būt bijis ap 8000 vīru, no kuriem gan tikai pāris simti bijuši ordeņbrāļi un citi bruņinieki.

Sākotnējais plāns bijis doties palīgā aplenktajai Georgenburgai, tomēr tad pienākušas ziņas, ka žemaiši iebrukuši Kursā, kur siro un laupa. Tūdaļ jāsaka – ordenim jau pakļautajos kuršu novados žemaiši patiešām uzvedās kā ienaidnieka zemē. Ordeņa karaspēks devās sirotājiem pretī, un abas armijas sastapās Durbes tuvumā 1260. gada 13. jūlijā.

Ziņas par kauju atrodamas gan Livonijas Atskaņu hronikā, gan Dusburgas Pētera hronikā, kuras autors vēsta, ka pirms kaujas kurši lūguši, lai žemaišu Kursā sagūstītās sievas un bērni pēc kaujas tiktu bez kādiem nosacījumiem atdoti kuršiem. Pret to iebilduši prūšu un igauņu karotāji, uzskatīdami, ka šie gūstekņi ir kara laupījums, kas līdzvērtīgi sadalāms starp uzvarētājiem. Tā kuršu lūgums noraidīts, un ar to hronists skaidro faktu, ka, kaujai sākoties, kuršu karotāji pārgājuši pretinieka pusē un uzbrukuši krustnešiem no aizmugures. Atskaņu hronika gan min tikai kuršu aiziešanu no kaujas lauka, kam sekojuši arī igauņi. Jebkurā gadījumā krustneši izrādījušies bezcerīgā mazākumā, un kauja pārtapusi slaktiņā, kurā dzīvību zaudējis mestrs Hornhūzens, landmaršals Botels un apmēram 150 brāļi bruņinieki.

Sakāve pie Durbes bija smags trieciens krustnešu plāniem Baltijā. Par Žemaitijas pakļaušanu vairs nebija ko domāt. Pret ordeņa virskundzību atkal sacēlās Kursas dienvidi un Zemgale, arī prūšu zemes un Sāmsalas igauņi. Prūšu galīgā pakļaušana prasīja gandrīz ceturtdaļgadsimtu, zemgaļu – trīsdesmit gadus. Savukārt Žemaitijai tuvākais Kursas dienvidrietumu stūris – Cekļa, Megavas un Pilsāta novadi – pamazām izslīdēja no Livonijas ordeņa rokām un vēlākajos gadsimtos kļuva par Lietuvas daļu.