1717. gada 13. maijā nākusi pasaulē Marija Terēzija – Hābsburgu dinastijas atvase, viena no sava laika izcilākajām personībām un visbiežāk pieminētajām Austrijas valdniecēm.

„Austrija var visu, ja vien grib.” Tāds teiciens radās 18. gs. otrajā pusē, kad Hābsburgu monarhijas tronī Vīnē sēdēja Marija Terēzija – vienīgā sieviete, kas jebkad ieņēmusi šo troni, un viena no biežāk ar labu vārdu pieminētajiem Austrijas valdniekiem. Austrijas naudas kaltuve joprojām turpina kalt Marijas Terēzijas sudraba dālderus, savukārt Austrijas Republikas valdības zvērestu nodod Hofburgas pils Marijas Terēzijas istabā, kur sienu rotā majestātes portrets.

Svētās Romas imperatora Kārļa VI Hābsburga vecākā meita 289394 Amālija Kristīna nāca pasaulē Vīnē 1717. gada 13. maijā. 1740. gadā, imperatoram Kārlim noslēdzot savas šīs zemes gaitas, tobrīd 23 gadus vecā troņmantniece kļuva par valdnieci visās Hābsburgu kroņa zemes: Austrijā, Ungārijā, Bohēmijā un Morāvijā, Horvātijā, lielā daļā Beļģijas un vēl šur tur. Viņas kāpšana Vīnes tronī notika saskaņā ar Kārļa VI izdoto t.s. Pragmatisko sankciju, kas noteica mantošanas tiesības arī sieviešu kārtas atvasēm. Kaimiņvalstu valdnieki sankciju atteicās atzīt, un savu valdīšanu Marijai Terēzijai nācās sākt ar Austrijas mantojuma karu, kurā piedalījās teju visas nozīmīgākās Eiropas valstis. Austriešu armijām izdevās aizstāvēt viņas tiesības uz troni, gan zaudējot diezgan pamatīgu teritoriju kaimiņvalstij Prūsijai. Savas valdīšanas nākamajās četrās desmitgadēs Marijai Terēzijai vēl vairakkārt nācās karot, lai gan, pēc visa spriežot, karu viņa allaž uztvērusi kā ļaunumu, kaut neizbēgamu.

Austrijas mantojuma karš atklāja, ka Hābsburgu lielvalsts situācija nepavisam nav spoža. Valsts kase bija faktiski tukša, armija, attiecīgi, nepietiekami apgādāta; valsts pārvalde arhaiska, ar feodālisma laika kārtību un korupcijas apsēsta. Marijai Terēzijai liktenis bija devis izcilam valdniekam nepieciešamās īpašības: praktisku prātu, lielu apņēmību, asu uztveri un attīstītu empātiju. Viņa nebija intelekta spīdeklis, bet prata novērtēt savu padomnieku un ministru prāta spējas, baudīdama viņu uzticību un atbalstu. Lielisks palīgs līdz savai nāvei 1765. gadā valdniecei bija viņa vīrs, Lotringas hercogs un Svētās Romas impērijas ķeizars Francis I. Valsts pārvaldi, karu un diplomātiju viņš atstāja sievas ziņā, taču bija visai spējīgs naudas lietās, un ar viņa gādību Hābsburgu kroņa finanšu situācija no teju katastrofālas uzlabojās līdz vienai no spožākajām Eiropā. Marija Terēzija un Francis bija ļoti saskanīgs pāris, viņu laulībā nāca pasaulē 16 bērni, no kuriem 10 piedzīvoja pilngadību, un, par spīti valsts rūpēm, valdniece neatstāja novārtā arī mātes pienākumus. 

Savā pasaules izjūtā un uzskatos Marija Terēzija bija stingra katoliete un konservatīvu vērtību piekritēja, taču lieliski izprata modernizējošu reformu nepieciešamību. Daudz tika darīts zemnieku labā, sperot pirmos soļus pretim dzimtbūšanas atcelšanai, kuru līdz galam realizēja Marijas Terēzijas dēls un varas mantinieks Francis II. Par valdnieces teju nozīmīgāko tiecību kļuva izglītība, un Hābsburgu zemēs tika ieviesta savam laikam unikāla obligāta sešu gadu skološanās visu kārtu bērniem. Kad pēc 40 gadiem Vīnes tronī Marija Terēzija devās mūžībā, viņas laikabiedrs, Prūsijas karalis Frīdrihs II Lielais esot teicis, ka šī dāma darījusi godu kā savam tronim, tā dzimumam, un viņš, kaut karojis pret Mariju Terēziju trīs karos, nekad neesot uzskatījis viņu par savu ienaidnieci.