1940. gada 13. novembrī Volta Disneja studija izlaida uz ekrāniem jaunu animācijas šedevru – pilnmetrāžas filmu „Fantāzija”. Filmas pamatā ir septiņi klasiski simfoniskās mūzikas darbi, katrs no tiem pamatā atšķirīgam animācijas sižetam.

Volts Disnejs, dižākais pasaules animācijas meistars, par savu pilnmetrāžas filmu „Fantāzija” ir teicis: „”Fantāzija” ir nemirstīga. To varēs rādīt pēc 10, 20 un 30 gadiem. To varēs rādīt, kad es pats jau būšu pametis šo pasauli. „Fantāzija” ir ideja par sevi.”

Un, patiesi, šis Volta Disneja studijas veikums bija kas unikāls savas tapšanas brīdī un paliek savā ziņā neatkārtots visā animācijas kino vēsturē. Faktiski tas ir simfonisks koncerts, kurā uz orķestra spēles fona tiek demonstrēts mūzikai pieskaņots un mūzikas iedvesmots animācijas vēstījums. Pirmie skatītāji filmu „Fantāzija” novērtēja Ņujorkas Brodvejas teātrī 1940. gada 13. novembrī.

Klasiskās mūzikas interpretāciju animācijas tēlos Volts Disnejs piekopa jau kopš 1928. gada ar tā dēvētajām „Silly Simfonies” – komiskām īsfilmiņām. Taču tad ģeniālajam animatoram radās vēlēšanās paplašināt žanra robežas un radīt filmu, kurā būtu nopietnāks sižets un arī pilnvērtīgs klasiskās mūzikas atskaņojums. Viņa izvēle krita uz franču komponista Pola Dikā simfonisko poēmu „Burvja māceklis”, kuras pamatā ir Gētes tāda paša nosaukuma poēma. Burvja mācekļa lomā bija jādarbojas Disneja studijas zīmoltēlam – pelei Mikijam jeb Mikimausam. Kādā nejaušā sarunā Disnejs šo ideju atklāja toreizējam Filadelfijas Simfoniskā orķestra diriģentam Leopoldam Stokovskim, kuru doma tā ieinteresēja, ka viņš pat piedāvājās diriģēt ierakstu bez atlīdzības.

1938. gada janvārī Holivudā tika ierakstīts „Burvja mācekļa” skaņas celiņš. Jau visai drīz kļuva skaidrs, ka filmas domājamie ienākumi nesegs ražošanas izdevumus, bet Volts Disnejs nebija vīrs, kurš radis atmest savas idejas. Ja ar vienu animētu klasiskās mūzikas gabalu ir par maz, tad animēsim veselu koncertu! Darbam tika piesaistīts mūzikas kritiķis un komponists Džozefs Dīmss Teilors, kurš līdz ar Stokovski un studijas darbiniekiem pārskatīja pasaules mūzikas zelta fondu un izvēlējās skaņdarbus, kuri bija vispateicīgākie, lai uz to fona ekrānā ritmiski kustētos animētās figūras. Paralēli notika arī tehnoloģiskās inovācijas process, Disneja studijas un kompānijas RCA profesionāļiem izveidojot apskaņošanas sistēmu, kam bija jātuvina kinozāles skaņa dzīva orķestra skanējumam. Tā tapa pirmā pilnvērtīgā stereo apskaņošanas sistēma, kas ieguva nosaukumu "Fantasound".

Filmai bija cerētā publikas un kritikas piekrišana, taču tās komerciālajai veiksmei svītru pārvilka tobrīd jau uzliesmojušais Otrais pasaules karš, un „Fantāzija” sevi atpelnīja tikai ilgākā laika periodā.

Pavisam „Fantāzijas” koncertā ir septiņi muzikālie numuri, kurus visus ierakstā diriģē Leopolds Stokovskis un lielāko daļu atskaņo Filadelfijas Simfoniskais orķestris. Viss sāka ar nofilmētu Johana Sebastiana Baha „Tokātas un Fūgas” atskaņojumu, kur kadriem pāri pamazām sāk klāties kustīgas animētas figūras.

Seko Čaikovska „Riekstkoža svīta”, kas tēlo gadalaiku ritējumu, kur dejās griežas ziedu, sēnes, zivis, sniegpārslas un citi dabas tēli. Tālāk seko jau pieminētais „Burvja māceklis”, tad – Stravinska „Svētpavasarim” skano,t tiek tēlota Zemes rašanās un attīstība līdz dinozauru bojāejai. Bēthovena „Pastorālās simfonijas” fragmenti aizved skatītāju Eiropas tautu mitoloģijas būtņu dāsni apdzīvotā pasaulē, kur čum un mudž no mīlīgiem kentauriem, fauniem, amoriem, vienradžiem un pegaziem, līdz šī kņada pamodina bargo zibeņmeti Zevu, kurš iztrenkā liksmotājus ar Dionīsu priekšgalā.

„Stundu dejas” baletu no Amilkāres Ponkjelli operas „Džokonda” izpilda komiski strausi, ziloņi un aligatori, bet pēdējā daļa ir vistuvāk komponista oriģinālajai idejai – Modesta Musorgska „Nakts kailajā kalnā” pavada dažādu mošķu un rēgu naksnīgo sabatu. Tomēr tumsas spēkiem jāatkāpjas, kad, atskanot baznīcas zvanam un kora skandētam Šūberta „Ave, Maria!” cauri drūmajam mežam dodas mūku gājiens ar gaismekļiem rokās.