1875.gada 13.septembrī dzimis Vilhelms Ķuze. Pāgājušā gadsimta 30.gados Vilhelmu Ķuzi dēvēja par šokolādes un konfekšu karali. Viņš bija miljonārs un viens no tā laika veiksmīgākajiem Latvijas uzņēmējiem.

Vilhelms Ķuze bija spilgts piemērs, kā ar neatlaidību un centību var sasniegt augstus mērķus. Pēc rakstura viņš bija vienkāršs darbarūķis, kas visu darīja ļoti pārdomāti un pamatīgi. Viena no viņa devīzēm bija: “Strādā kā zirgs un līksmojies kā ķēniņš!”

Vilhelms Ķuze dzimis 1875. gadā Zaubes pagasta “Inģistēnos”. Viņa vectēvs Jānis bija brandvīna meistars Jaunpils muižas spirta dedzinātavā, tēvs Kārlis – prasmīgs amatnieks un skroderis, bet māte Anna gādāja par bērniem un saimniecību.

Desmit gadu vecumā Vilhelms uzsāka mācības Jaunpils draudzes skolā, vēlāk zinības apguva Nītaures ministrijas skolā, bet 15 gadu vecumā sāka mācīties Cēsu pilsētas skolā. Pēc skolas beigšanas, mātes mudināts, viņš nolēma kļūt par skolotāju, jo pedagogus neiesauca karadienestā, kas tolaik ilga četrus vai pat piecus gadus. 

Nostrādājis vairākus gadus par palīgskolotāju Jaunpils draudzes skolā, viņš 22 gadu vecumā uzsāk grāmatveža darbu Rīgā Oto Farbes fabrikā. Ķuze pats atzinis, ka tieši tur guvis nenovērtējamu pieredzi. Fabrikā karjeru sācis kā algu aprēķinu nodaļas darbinieks, bet beidza kā rēķinvedības darbinieks, kurš kalkulēja iepirkšanas un pārdošanas cenas. Tieši kalkulēšanas prasme viņam vēlāk lieti noderēja biznesā. 

1901. gadā Vilhelms apprecējās, par viņa sievu kļuva pazīstamā gleznotāja Voldemāra Zeltiņa māsa Olga. Ķuzes ģimenē piedzima divas meitas – Erna un Velta.

1906. gadā Ķuze noīrēja telpas Rīgā, Laboratorijas ielā, un atvēra pārtikas veikalu, taču tas nesa vienīgi zaudējumus, un drīz vien veikalu nācās slēgt.

1910. gadā viņš noīrēja telpas Avotu ielā un atvera tur nelielu konditoreju. Jau pēc gada lietas gāja tik labi, ka uzņēmējs nopērk arī otru namu Krāsotāju ielā un ierīkoja tur nelielu konfekšu darbnīcu. Vēl pēc gada Ķuze iegādājas pirmās šokolādes mašīnas un sāka ražot šokolādi. 1914. gadā fabrikā ir nodarbināti jau 60 cilvēki. Šis ir uzskatāms par slavenās Latvijas saldumu impērijas pirmsākumu.

Pirmā pasaules kara laikā Ķuzes ģimene evakuējās uz Maskavu. Arī tur viņš turpināja uzņēmējdarbību. Savā dzīvoklī viņš ierīkoja mazu konfekšu darbnīcu un sāka ražot klepus bonbongas – eikalipta un mentola konfektes. Ķuze diezgan labi pelnīja un pakāpeniski attīstīja ražošanu. 

Kad pēc boļševiku sarīkotā apvērsuma sāka trūkt cukura, Ķuze pārmetās uz apavu krēmu ražošanu. Kad boļševiki nacionalizēja Ķuzes nekustamos īpašumus un viņa dzīvoklī grasījās ierīkot komunālo dzīvokli, Vilhelms saprata, ka pienācis laiks atgriezties Latvijā.

Atgriezies Rīgā, viņš atrod savus īpašumus izpostītus, taču, saņēmis kredītu, jau 1920. gadā atjauno uzņēmuma darbību. Vilhelms Ķuze lielu uzmanību pievērsa ne vien produkcijas kvalitātei, bet arī tās noformējumam un reklāmai. Ķuzes saldumiem allaž bija gaumīgi, koši, mākslinieciski noformēti iesaiņojumi, kā arī ļoti plašs produktu klāsts – konfektes, šokolādes, cepumi, vafeles, kafija.

Savos ziedu laikos dienā uzņēmums saražoja ap 5000 kilogramu dažādu, līdz pat 500 šķirņu saldumu. Preču apgrozījums sasniedza ap 2,5 miljoniem latu gadā. 1936. gadā uzņēmumā strādāja 518 cilvēki.

Pēc 1940. gada jūnija bagāto rūpnīcu nacionalizēja, savukārt tās izveidotāju un īpašnieku Vilhelmu Ķuzi izsūta uz Sibīriju, kur viņš 1941. gadā gāja bojā.

Līdz ar padomju varu slavenais Ķuzes zīmols tiek nežēlīgi iznīcināts – fabriku pārdēvēja par “17. jūniju”, un tā turpina darbu visus padomju gadus. Ķuzes vārds atkal ieskanējās 2004. gadā, kad Vecrīgā, Jēkaba ielā, atklāja kafejnīcu un veikalu Vilhelma Ķuzes vārdā.