509. g. pirms mūsu ēras, 13. septembrī tika iesvētīts Jupitera templis Kapitolija kalnā Romā, kas kļuva arī par Romas likumdevēju sapulču vietu.

Mūsdienās ar Kapitolija jēdzienu pirmām kārtām saprot Amerikas Savienoto Valstu Kongresa mītni Vašingtonā. Taču šī pasaulslavenā ēka savu nosaukumu mantojusi no citas, savulaik ne mazāk dižas pasaules lielvalsts likumdevēju pulcēšanās vietas. Runa ir par seno Romu un tās Kapitolija kalna templi dievam Jupiteram, kas senajiem romiešiem kalpoja arī kā Romas Senāta sanāksmju vieta un valsts arhīva glabātava, un arī kā Romas valstiskuma simbols. Priekšstats par šo izcilo celtni bija prātā arī vienam no Savienoto Valstu dibinātājiem Tomasam Džefersonam, kad viņš uzstāja, lai ēka vēl tikai būvējamajā galvaspilsētā tiktu nosaukta minētā Romas tempļa vārdā – par Kapitoliju.

Kapitolijs ir viens no septiņiem Romas kalniem, kura virsotnē jau pilsētas vēstures pirmajos gadsimtos atradušies dievu altāri. Vēstures hronikas, kas gan sacerētas daudzus gadsimtus vēlāk, vēsta, ka pirmais tempļa būvi šeit esot uzsācis romiešu ķēniņš Lūcijs Tarkvīnijs Prisks, kurš valdījis 7. un 6. gadsimta mijā pirms mūsu ēras. Kalna virsa bijusi tik nelīdzena, ka šī ķēniņa laikā paspēts tikai daļēji sagatavot būvlaukumu, un arī nākamie ķēniņi, kuri valdījuši Mūžīgajā pilsētā, tikai pamazām virzījuši uz priekšu būvdarbus. Tempļa atklāšana sakritusi ar pēdējā senā ķēniņa gāšanas un Romas republikas izveides laiku, lai gan tā varētu būt arī hronistu piedomāta sakritība. Saskaņā ar hronista Līvija vēstīto, templis Vislabajm un Visdižajam dievam Jupiteram ticis iesvētīts 509. gadā pirms mūsu ēras, 13. septembrī.

Hronista atstāstītā leģenda vēsta arī par to, ka auguri pirms tempļa celtniecības sākuma lūguši atļauju dieviem, kuriem līdz tam Kapitolija virsotnē bijuši ziedokļi, tos pārvietot. Gandrīz visi piekrituši atbrīvot vietu „augstākstāvošajam kolēģim” Jupiteram; izņemot divus – Terminu, robežstabu dievu, un jaunības un atjaunotnes dievieti Juventu, un viņu abu altāri esot saglabāti jaunceļamajā būvē. Vispār jau templis nebijis veltīts Jupiteram vien, bet gan tā dēvētajai Kapitolija triādei: dievu valdniekam Jupiteram, viņa laulātajai draudzenei dievietei Junonai – valsts aizstāvei un sieviešu patronesei; un gudrības, mākslu un tirdzniecības dievietei jaunavai Minervai. Katram no trim Kapitolija templī bijusi ierādīta sava telpa ar ziedokli un attiecīgā dieva tēlu.

Savas pastāvēšanas gadsimtos Kapitolija templis vairākkārt gāja bojā ugunsgrēkos, bet allaž atjaunots vēl greznāks un iespaidīgāks. Visnelabvēlīgākais liktenis bija pret trešo tempļa ēku, kuru mūsu ēras 1. gadsimta nogalē pēc nopostīšanas pilsoņu karā atjaunoja kara uzvarētājs imperators Vespasiāns – šis templis jau pēc dažiem gadiem nodega. Taču jau drīz tā vietā pacēlās cits, imperatora Domiciāna celts. Šai ēkai bija lemts pārdzīvot pašu impēriju, gan pamazām ejot postā. Jau mūsu ēras 392. gadā imperators Teodosijs I aizliedza pagānu dievu pielūgšanu, un templis tika slēgts. Nākamajā – 5. gadsimtā – vispirms paši Romas valdnieki noplēsa dārgākos metāla rotājumus un jumta segumu, bet pārējo pievāca Romā vairākkārt iebrukušie barbari. Galu galā 6. gadsimtā Austrumromas ģenerālis Narsess izveda uz austrumiem vēl atlikušās statujas un dekoratīvās akmens detaļas. Ēkas drupas gan vēl bijušas apskatāmas līdz 16. gadsimtam, kad itāliešu aristokrāti no Kafarelli dzimtas izmantoja Kapitolija akmeņus savas pils būvei. Šobrīd par kādreiz vareno celtni Kapitolija kalnā liecina vien daži atsegti pamatu fragmenti.