1501. gada 13. septembrī jaunais, bet ļoti ambiciozais mākslinieks Mikelandželo sāk darbu pie Dāvida statujas. Šis darbs kļūs par viņa lielāko sasniegumu. Dāvids ir ne tikai varonis cīņā ar milzīgu pārspēku, viņš arī kļūs par Florences simbolu.

 

Ideja, ka Florencei vajadzīgs Dāvids, radās 15.gadsimta vidū. Tad šādas skulptūras veidošanu gribēja uzticēt vairākiem slaveniem māksliniekiem, tostarp Donatello. 1464. gadā no marmora lauztuvēm Florencē atveda milzīgu marmora bluķi, ko paredzēja izmantot Dāvida statujas veidošanai. Taču tad gandrīz uz 50 gadiem šis projekts tika iesaldēts. Nomira Donatello, bet viņa mācekļi neuzņēmās gigantiskā darba pabeigšanu. Ar citiem skulptoriem pilsētas vīri lauza līgumus, jo saprata, ka netiks iegūts vēlamais rezultāts. Tad pilsētas vadība pieaicināja slaveno Leonardo Da Vinči, lai viņš pasaka savas domas – ir spējīgi mākslinieki, kuri varētu izveidot Dāvidu, vai nē? Turklāt vēl jo svarīgāk – ir iespēja šim darbam izmantot gandrīz pusgadsimtu pilsētā nogulējušo marmora bluķi? Vietējie to bija iesaukuši par gigantu, jo vairāk nekā piecus metrus garais klucis tiešām izskatījās iespaidīgi. Turklāt statujai jau bija iesāktas kājas, kas bluķim lika izskatīties vēl komiskāk.

1501. gadā tika nolemts atjaunot darbu pie Dāvida veidošanas. Pēc milzīgām šaubām un garām diskusijām tā veidošanu piedāvāja jaunajam māksliniekam Mikelandželo. Viņam bija tikai 26 gadi, bet Mikelandželo darbi liecināja, ka viņam ir svaigāks redzējums. Turklāt mērķis, kāpēc tika veidots Dāvids, bija parādīt florenciešiem, ka viņi ir īpaši. Florence nevēlējās piekāpties citu pilsētvalstu pārākumam, un Dāvids šo ideju iemiesoja.

13. septembrī Mikelandželo ķērās pie darba. Viņš apskatīja marmora gabalu, no kura bija jāizkaļ Dāvids, un atzina, ka tas varētu būt gana labs šim darbam. Tāpat viņš esot ar kaltu pamēģinājis kalt visās bluķa malās, lai saprastu, cik pateicīgs ir izvēlētais materiāls skulptūras veidošanai. Tas kaltam padevās viegli, un mākslinieks bija patīkami pārsteigts – šķita, ka tiešām viss izdosies lieliski.

Lai izkaltu nu jau leģendāro Dāvidu, Mikelandželo bija nepieciešami divi gadi. Viņš sākumā izveidoja skices un zīmējumus, lai izprastu visas skulptūras nianses. Viņš Dāvidu attēloja pilnīgi jaunā manierē. Ja ierasts bija Dāvidu allaž attēlot brīdī pēc viņa uzvaras pār Goliātu, tad Mikelandželo Dāvidu parādīja tieši brīdi pirms cīņas. Tāpēc viņa ķermenis nav proporcionāls, tas jau ir sasprindzis, jo Dāvids gatavojas cīņai ar milzi. Viņa skats parāda dusmas un niknumu, viņš ir noskaņojies cīņai, viņa ķermenis it kā šķiet brīvs, nesaspringts, bet muskulatūra jau ir saspringta, jo drīz jāmetas cīņā. Līdz Mikelandželo tā neviens Dāvidu nemēģināja attēlot. Kad 1504. gada sākumā viņa darbu nāca novērtēt Florences vadošo mākslinieku komisija, viņiem bija grūti pieņemt vienbalsīgu lēmumu. Kopumā mākslās zinošie vīri sliecās atbalstīt Mikelandželo darbu, tomēr acīmredzami bija, ka tas ir kas jauns mākslas pasaulē.

Florencē Dāvids kļuva par visas pilsētas simbolu. Tas ne tikai bija tēls no Bībeles – šī skulptūra izpildīja pilsētas politisko pasūtījumu. Dāvida skats liecināja, ka arī pilsēta nav viegli pakļaujama. Viņam pār plecu pārmesta linga liecināja, ka arī Florence ir gatava cīņai. Bet Dāvids pats kā tēls liecināja, ka nekāds milzis nespēs pāriet pār Florences interesēm.

Dāvids kļuva tik populārs, ka šī statuja ir visvairāk kopētā pasaulē. Vairākas kopijas atrodas dažādās pasaules valstīs, tostarp arī pašā Florencē. 20. gadsimta sākumā oriģinālu pārvietoja, lai ierastajā vietā izstādītu Mikelandželo statujas kopiju. Interesanti, ka anatomijas zinātāji rūpīgi pārbaudīja mākslinieka zināšanas cilvēka ķermeņa uzbūvē. Atrada, ka pie lāpstiņas trūkst viena muskuļa. Izrādās, Mikelandželo bija spiests izlaist šo muskuli, lai varētu Dāvidu parādīt proporcionālu. Viņa kustības, stāja un gatavība cīņai, prasīja atkāpes no pilnīgas cilvēka uzbūves. Iespējams, tieši darbs līdz tik precīzām niansēm ir radījis to, ka Dāvids ir viens no spožākajiem Renesanses mākslas darbiem. Protams, allaž ir bijuši neprāši, kas cenšas iznīcināt šādus darbus, tā arī Dāvida gadījumā bija kāds garīgi nelīdzsvarotais, kurš ar āmuru paspēja sašķaidīt statujas pirkstus. Par laimi, vairāk nekas no izcilās statujas cietis nav.