13. septembris. Mikelandželo sāk darbu pie skulptūras "Dāvids"

Itāliešu Renesanses tēlnieka Mikelandželo Buonaroti skulptūra „Dāvids” ir viens no spilgtākajiem sava laikmeta iemiesojumiem mākslas tēlā. Ir zināms, ka darbu pie marmora skulptūras tēlnieks uzsācis 1501. gada 13. septembrī.

1498. gada maijā Florences galvenajā laukumā uz sārta savu dzīvi beidza fanātiskais sludinātājs brālis Džirolamo Savonarola, kurš vairākus gadus bija turējis pilsētu savas reliģiskās tirānijas varā. Viņa laikā par apgrēcīgu un nežēlīgi skaužamu tika pasludināts turpat viss, kas slavināja un izcēla cilvēka ārējo daiļumu. Tagad pilsēta attapās no šī puritānisma murga, un tikai likumsakarīga bija tobrīd 23 gadus vecā mākslinieka Mikelandželo Buonaroti atgriešanās pilsētā, kur viņš bija izglītojies un pirms dažiem gadiem uzsācis mākslinieka karjeru. Tagad viņš, par spīti jaunajiem gadiem, jau bija guvis izcila skulptora slavu, sevišķi ar savu nupat Romā pabeigto skulptūru „Pieta”. Dažus gadus vēlāk Florences pilsētas jaunā vara pasūtīja māksliniekam vēl vienu lieldarbu – Vecās derības varoņa Dāvida statuju. 1501. gada augusta vidū parakstījis līgumu, 13. septembrī tēlnieks ķērās pie kalta un āmura.

Marmors, kas tika nodots Mikelandželo rīcībā, no Karraras raktuvēm bija atvests jau pirms trešdaļgadsimta. 15. gadsimta sākumā Florence pieņēmās turībā. Ietekmīgā Vilnas tirgotāju ģilde bija iecerējusi vērienīgu tēlniecības projektu katedrāles Santa Maria del Fiore, sauktas arī par Florences Domu, greznošanai. Apmēram pusgadsimta laikā tika pabeigtas gan tikai divas skulptūras, un 1464. gadā tēlniekam Agostino di Dučo pasūtīta trešā – Dāvida tēls. Tomēr līdz galam nenoskaidrotu apstākļu dēļ jau pēc pāris gadiem tēlnieks darbu pameta. Līdzīgi notika vēl desmit gadus vēlāk, kad skulptūras pabeigšanai tika nolīgts jau cits mākslinieks – Antonio Roselino. Tagad divdesmit piecus gadus novārtā pamestais marmors, kuram priekšgājēji bija paguvuši piešķirt aptuvenas cilvēka ķermeņa aprises, bija nonācis trešā pretendenta rokās, un viņš to galu galā noveda līdz izcilam rezultātam. Pēc trīs gadu darba – 1504. gada 8. septembrī – Mikelandželo „Dāvids” tika atklāts Piazza della Signoria laukumā.

„Dāvids” ir laikam gan ne tikai Mikelandželo, bet visas Renesanses tēlniecības atpazītākais darbs. Autors īstenojis skaistuma ideālu, kuru viņa laikmets – Renesanse – mācījās no antīkās senatnes. Starp citu, figūras proporcijas gluži neatbilst cilvēka anatomijas likumībām – Dāvida galva un rokas ir nedabiski lielas. Iespējams, tēlnieks tā rīkojies, rēķinoties ar sākotnējo ieceri novietot figūru uz Florences Doma kontrforsa. Galu galā gan nācās secināt, ka vairāk nekā piecus metrus augstās un sešas tonnas smagās statujas pacelšana pie katedrāles dzegas ir praktiski nepaveicams uzdevums. Tā nu „Dāvids” palika tuvāk zemei, kur viņa anatomiskās īpatnības ir uzkrītošāk pamanāmas.

Florencieši „Dāvida” tēlam piešķīra sevišķu simbolisku nozīmi. Florences pilsētvalsts, pastāvīgi būdama stiprāku kaimiņu apdraudēta, sevi asociēja ar jauno varoni, kas izgājis cīņā pret milzi Goliātu – lielāku un draudīgāku pretinieku. Zīmīgi, ka atšķirībā no citiem skulptoriem, kas arī pievērsušies Dāvida tēlam, Mikelandželo rāda viņu nevis jau uzvarējušu, ar tradicionālo nocirsto Goliāta galvu rokā vai pie kājām, bet gan pirms cīņas – apņēmības un sasprindzinājuma pilnu. Šī izjūta pauž Renesanses gara kvintesenci: atbrīvota, pašapzinīga un mērķtiecīga cilvēka spēku.