Morejas zemes valdnieks Makbets kļuva par Skotu karali pēc tam, kad kaujā pret viņu 1040. gada 14. augustā krita iepriekšējais valdnieks – karalis Dankans I. Abi šie viduslaiku valdnieki vēlāk kļuva par varoņiem Viljama Šekspīra traģēdijā „Makbets”, kas gan tikai dažos momentos sakrīt ar mums zināmajiem vēstures faktiem.

„Tu, stingrā, cietā zeme, neklausies,

Pa kādu ceļu mani soļi dodas,

Lai neizpaustu akmeņi, kurp eju:

Dzen projām baigo šausmību no nakts,

Kas tai nu piederas. Kamēr še draudu,

Viņš dzīvo: tas man atņem visu jaudu.

Es eju; drīz būs darīts: zvans jau sauc.

Dus’, Dankan! Neklausies šai kapu zvanā,

Kas tevi debesīs vai peklē zvana.”

Tā izsaucas Makbets, Viljama Šekspīra lugas titulvaronis, kad 2. cēlienā dodas veikt savu pirmo ļaundarību – nokaut Skotijas karali Dankanu, lai pats iesēstos viņa tronī. Lugā tā ir nodevīga slepkavība, kuru karaļa vasalis veic, kad valdnieks viesojas viņa pilī. Šekspīrs iedvesmu savai lugai smēlies no vēsturiskajiem faktiem, kas gan ir krietni citādi nekā angļu drāmas ģēnija tēlotie. Kādos apstākļos tad patiesībā 1040. gada 14. augustā šķīrās no dzīves Skotijas karalis Dankans I, un kāda loma viņa liktenī bija Morejas karalim jeb mormeram Mak Betadam mak Finlaiham, plašāk pazīstamam kā Makbetam?

10. un 11. gs. Eiropā valdnieku maiņu joprojām bieži noteica bruņots spēks, un Skotija nebija izņēmums. Toreizējā Skotu karaļvalsts aptvēra tikai daļu no mūsdienu Skotijas, tai līdzās pastāvēja citas karaļvalstis, un arī tie zemju kungi, kuri atzina Skotu karali par savu suverēnu, varēja kuru katru brīdi iekārot senjora troni. Karalis Dankans I šai ziņā bija drīzāk izņēmums, jo, kā šķiet, bez īpašas pretestības mantoja varu no sava vectēva karaļa Malkolma II. Malkolms bija viens no varenākajiem agro viduslaiku Skotijas valdniekiem, kurš, iespējams, cita starpā pakļāva savai kontrolei arī Morejas zemi Skotijas ziemeļaustrumos. Tomēr drošu ziņu par to trūkst, un tiklab ir iespējams, ka, Dankanam I 1034. gadā kāpjot tronī, Morejas valdnieks Makbets joprojām bija neatkarīgs zemes kungs, kuru ar Skotijas troni saistīja savienības līgums.

Tāpat ir izteikti pieņēmumi, ka Makbets tomēr pastāvīgi uzturējies Dankana galmā un pat bija viens no samērā jaunā un vēl ietekmi neguvušā karaļa varas balstītājiem. Šekspīrs tad nav tālu no patiesības, tēlojot Makbetu kā vienu no Dankana karakungiem, taču ar vēsturi nesakrīt varoņu vecums: Šekspīra Dankans ir vīrs jau krietni gados, kamēr vēsturiskais Dankans sāka valdīt, būdams trīsdesmitgadnieks, un mira, attiecīgi, ap 40 gadu vecumu. Gadu pirms savas nāves viņš ar skotu armiju iebruka Anglijā un aplenca Daremu, taču tika smagi sakauts. Jau nākamajā gadā karalis iebruka Morejā, kas varēja būt soda ekspedīcija pret Makbetu, kurš tā vai citādi bija pievīlis karaļa cerības iepriekšējā gada karagājienā. Šeit Dankans I arī krita kaujā pie Elginas pilsētas.

Uzvarētājs Makbets kļuva par Skotijas karali, kas netieši apstiprina, ka arī līdz tam viņš bijis ietekmīga persona Dankana galmā. Atšķirībā no Šekspīra lugas titulvaroņa, īstais Makbets valdīja Skotijā 17 gadus, pie tam lielāko tiesu tas bija mierīgs laiks bez īpašiem satricinājumiem. Likstas sākās ap divpadsmito valdīšanas gadu, kad Makbets netieši iejaucās varas cīņā starp Anglijas karali Edvardu, sauktu Nožēlnieku, un viņa vareno sievastēvu, Veseksas grāfu Godvinu. Daži Godvina atbalstītāji atrada patvērumu skotu galmā.

1054. gadā Skotijā iebruka liela angļu armija un sakāva Makbeta spēkus asiņainā kaujā. Pēc šīs sagrāves pret Makbetu nostājās daļa skotu augstmaņu, kurus vadīja Dankana I jau pieaugušais dēls Malkolms. Saskaņā ar viduslaiku hroniku, Makbets tika nāvīgi ievainots kaujā pret Malkolma atbalstītājiem pie Lamfenenas Skotijas ziemeļos 1057. gadā un pēc dažām dienām mira. Troni mantoja viņa padēls Lulahs, saukts Neveiksmīgais vai Vientiesis, taču, kā jau liecina viņa pavārdi, bija vājš valdnieks. Dažus mēnešus pēc Makbeta nāves Malkolms gāza un nogalināja Lulahu, sākdams valdīt kā Skotu karalis Malkolms III.

Attēlā: Aina no Verdi operas "Makbets" iestudējuma Latvijas Nacionālajā operā un baletā.