Vissavienības Komunistiskās (boļševiku) partijas Ļeņingradas komitejas pirmā sekretāra Andreja Ždanova referāts par literārajiem žurnāliem „Zvezda” un „Ļeņingrad” 1946. gada 14. augustā aizsāka līdz tam nepieredzēti plašu cīņu pret padomju ideoloģijai nevēlamām izpausmēm literatūrā un mākslā.

Andrejs Ždanovs 1946. gadā vada boļševiku partijas komiteju Ļeņingradā – Padomju Savienības otrajā lielākajā pilsētā – un arī tās rajonā. Vēl viņš ir partijas centrālkomitejas politbiroja loceklis. 1946. gada 14. augustā Ždanovs uzstājas Vissavienības Komunistiskās (boļševiku) partijas Organizatoriskajā birojā ar apjomīgu ziņojumu par diviem Ļeņingradā iznākošiem literāriem žurnāliem „Zvezda” un „Ļeņingrad”. Taču runa nav ne tuvu tikai par diviem preses izdevumiem – Ždanova uzstāšanās un tai sekojošais orgbiroja lēmums noteiks padomju kultūras likteņus vēl daudzus desmitus gadu.

No VK(b)P Orgbiroja lēmuma par žurnāliem „Zvezda” un „Ļeņingrad”:

„Padomju literatūras – visprogresīvākās literatūras pasaulē – spēks ir tas, ka tā ir literatūra, kam nav un nevar būt citu interešu kā tautas intereses, kā valsts intereses. Padomju literatūras uzdevums ir palīdzēt valstij pareizi audzināt jaunatni, atsaukties tās prasībām, izaudzināt jauno paaudzi mundru, tādu, kas tic savai lietai, nebīstas šķēršļu, ir gatava pārvarēt kuru katru kavēkli. Tādēļ katra bezidejības, apolitiskuma, principa „mākslu mākslai” sludināšana ir sveša padomju literatūrai, kaitīga padomju tautas un valsts interesēm, un tai nedrīkst būt vietas mūsu žurnālos. Tāda veida liberālisms, kura dēļ tautas un valsts intereses upurē draugu attiecībām, noved pie tā, ka rakstnieki pārstāj nepārtraukti papildināties, sāk zaudēt atbildības apziņu tautas, valsts un partijas priekšā, pārstāj virzīties uz priekšu.”

Pirmie zem boļševistisko literatūras pārveidotāju vesera pakļūst Andreja Ždanova referātā piesauktie – dzejniece Anna Ahmatova un prozaiķis Mihails Zoščenko. Smalko satīriķi Zoščenko partijas bonza nodēvē par padomju dzīves un padomju cilvēku gānītāju un kariķētāju, kurš sludinājis riebīgu morāli laikā, kad padomju tauta cīnījusies pret fašistiskajiem iebrucējiem. Tas ir baigs apvainojums. Annai Ahmatovai piemin savulaik piederēšanu akmeistu virzienam un paziņo, ka šo buržuāzisko salonliteratūru viņa tagad ievazājot arī padomju dzejā. Abiem rakstniekiem šie apvainojumi nozīmē publicēšanās aizliegumu uz daudziem gadiem, dzīvi trūkumā un bailēs no vēl smagākām represijām.

Bet ždanovisma vilnis turpina velties pāri visai Padomju Savienībai. Nākamajā mēnesī referāts iztulkots brālīgo republiku tautu valodās, un pēc tā parauga top attiecīgi verbālie vēmieni vietējai lietošanai. Latvija nav izņēmums. Smagi tiek Aleksandram Čakam – viņš iespaidojoties no romantiķa Bairona un izkurtējušā estēta Oskara Vailda, esot tēlos pašmērķīgs; Valdis Grēviņš – dekadentisks pesimists, Mirdza Ķempe – apolitiska un abstrakta, Jānis Plaudis – formālists, jau mirušais Eriks Ādamsons – vienkārši padomju literatūrai svešs un nepieņemas ideālists, kura iespiešana „Karogā” – rupja kļūda. Prozā Elīna Zālīte, Anna Brodele un Laimonis Purs pieļaujot ideoloģiskas kļūdas un tēlojot, ka saimniekpaps – lauku buržujs – var mierīgi iekļauties padomju dzīvē. Seko publicēšanās aizliegumi – Grēviņam, Austrai Dālei, Elzai Stērstei. No grāmatnīcām un bibliotēkām izņem grāmatas.

Ždanovs mirst jau divus gadus vēlāk – iespējams, ne gluži dabīgā nāvē, jo tieši tobrīd Staļinam tuvākajās aprindās notiek zināma varas pārdale. Bet ždanovisms ilgi pārdzīvo savu radītāju. Vēl vairākas paaudzes komunistu partijas funkcionāru kredo attieksmē pret kultūru ir apmēram šādi: 1) māksla dalās padomju tautai un valstij derīgajā un tādā, kas jālikvidē; un 2) viss, kas nāk no pirmspadomju un rietumu kultūras, ir kaitīgs, ja vien nevar pierādīt pretējo. Pēc Staļina nāves ždanovisma kaite pāriet vairāk latentā formā, taču recidīvi atkārtojas regulāri, un padomju kultūra ar to sirgst, tēlaini izsakoties, līdz savai pēdējai stundiņai.