1926. gada 14. oktobrī izdevniecība „Methuen Publishing” Londonā laida klajā vienu no pasaules bērnu literatūras šedevriem – Alana Aleksandra Milna grāmatu „Vinnijs Pūks”.

 

Kā daudzas izcilākās bērnu grāmatas pasaules literatūras vēsturē, arī stāsti par plīša lācēnu Vinniju Pūku savā tapšanas brīdī bijuši pirmām kārtām adresēti vienam konkrētam bērnam. Rakstnieka Alana Aleksandra Milna vienīgais dēls Kristofers Robins Milns nāca pasaulē 1920. gadā, un stāstiņi, kuros darbojās viņš pats, viņa rotaļlietas un apkārtnē mītošās dzīvās būtnes, bija tēta sacerēti savam dēlam. Kad Kristoferam Robinam apritēja seši gadi, un bija laiks atvadīties no plīša lācīšiem un likt plecos skolas somu, Pūks un viņa draugi devās iepriecināt miljonus bērnu visā plašajā pasaulē. Tas notika 1926. gada 14. oktobrī, kad Londonas izdevniecība „Methuen Publishing” laida klajā grāmatu „Vinnijs Pūks”, kam divus gadus vēlāk sekoja turpinājums „Jaunā māja Pūka priedītēs”.

Protams, par Vinnija Pūka nākšanu pasaulē mums pirmām kārtām jāpateicas viņa „tētim” rakstniekam Alanam Aleksandram Milnam, tomēr ir vēl divi citi, bez kuru līdzdalības mums šodien nebūtu lācēna Vinnija Pūka. Kā pirmais pieminams Savienoto Valstu prezidents Teodors Rūzvelts. 1902. gadā prezidents devās medībās uz Misisipi štatu, kurp viņu bija uzaicinājis štata gubernators. Versijas atšķiras niansēs, taču šķiet, ka gubernators Longino rīkojies atbilstoši dažādu laiku nomenklatūras darboņu tikumiem un organizējis augstajam viesim atbilstošu medījumu – Amerikas melno lāci, pie tam licis piesiet to pie koka, lai neizmūk savam liktenim. Rūzvelts pamanījis šo viltību un atteicies šaut. Gadījums tika atspoguļots presē, un iedvesmoja tirgotāju Morisu Mičtomu radīt jaunu rotaļlietu – plīša lācēnu. Rotaļlieta izrādījās necerēti populāra, gandrīz katrs bērnelis sev tagad gribēja „tādu lācīti”, un par godu sižeta vaininiekam – Teodoram Rūzveltam – šos lācēnus sāka dēvēt par Tedijiem. Protams, ka tādu Tediju mīlošie vecāki iegādājās arī mazajam Kristoferam Robinam Milnam, kurš gan savu lāci vispirms nodēvēja par Eduardu.

Iespējams, ka miljoni bērnu šodien lasītu grāmatas par lāci Eduardu, ja ne vēl viens mūsu sižeta personāžs – kanādiešu kavalērijas leitnants Harijs Koulbērns. Pirmā pasaules kara laikā viņš līdz ar saviem dienesta biedriem devās cīnīties Francijas kauju laukos, un pa ceļam, vēl Kanādā, no kāda mednieka nopirka melnā lāča mazuli, lācenīti, kuru par godu savai dzīves vietai Vinipegas pilsētā nodēvēja par Vinniju. Kamēr leitnants Koulbērns cīnījās Francijā, Vinnija dzīvoja Londonas zooloģiskajā dārzā, kur kļuva par vispārēju publikas mīluli. Te viņu arī sastapa Kristofers Robins Milns, un nu jau bija skaidrs, ka turpmāk arī viņa lāci nesauks citādi kā par Vinniju. Par Vinniju Pūku.

Starp daudzajiem bērnu literatūras šedevriem grāmatai par Vinniju Pūku un viņa draugiem ir īpaša vieta. Ne velti Disneja koncernam, kurš tālredzīgi iegādājās tiesības uz šo tēlu, tas nesis vairāk peļņas nekā visi citi varoņi kopā ņemti, Mikipeli un Donaldu Daku ieskaitot. Kas ir pamatā šim Vinnija Pūka fenomenam? Domājams, ka Alans Aleksandrs Milns pratis ģeniāli atklāt to īpašo pieķeršanos, kāda saista bērnus un viņu rotaļlietas. Tās ir tikai bērnībai raksturīgas jūtas, un to izbeigšanās – mirklis, kad saprotam, ka tas taču ir tikai plīšs un zāģu skaidas, – tas arī ir mirklis, kad sakām ardievas savai bērnībai.