14. septembrī atzīmējam jubileju vienam no Latvijas valsts pamatlicējiem un ievērojamākajiem pirmās neatkarības desmitgades valstsvīriem Jānim Čakstem. Viņš dzimis 1859. gada 14. septembrī.

Jānis Čakste, Latvijas Republikas Satversmes sapulces priekšsēdis un pirmais Latvijas Valsts prezidents, dzimis 1859. gada 14. septembrī. „Jānis Čakste tuvojās 1918. gada novembra ideāliem – neatkarībai un brīvībai, tolerancei, likuma varai, kapitālismam – pakāpeniski, nesteidzīgi, taču tad, kad viņš tiem pievērsās, viņš palika tiem uzticīgs līdz mūža beigām. Ar to viņš atšķīrās no citiem brīvvalsts veidotājiem. Ulmanis bija izcilākais latviešu valstsvīrs 1918. gadā, taču viņš bija uz laiku uzticīgs liberālajai demokrātijai; jau 1925. gadā prezidenta vēlēšanu kampaņā viņš piedalījās ar lozungiem, kuri būtiski atšķīrās no 1918. gada un Latvijas Satversmes principiem. Sociāldemokrātiem arī bija izcila, neapšaubāma loma neatkarīgās valsts izveidē, taču nereti viņi liberālās demokrātijas principus pakārtoja savas šķiru ideoloģijas un marksistiskās šķiru cīņas ideāliem. Čakste 1918. gada novembra vērtības nepakārtoja nevienām citām.” Tā Jāņa Čakstes 140. jubilejas sakarā konferencē sacījis Latvijas Universitātes profesors Aivars Stranga.

Savukārt profesors Ilgvars Butulis savā referātā saka tā: „Visa Čakstes dzīve bija cīņa par taisnību – par cilvēktiesībām, par savas tautas tiesībām uz neatkarību, pēc tam – par savas jau neatkarīgās valsts tiesībām ieņemt tai pienākošos vietu tautu saimē. Pie tam saglabājot tīru un neviltotu pārliecību: „Taisnība vienmēr uzvarēs!”” Un vēl profesors Butulis citē pirmās brīvvalsts politiķi Marģeru Skujenieku: „Viņa (t.i. Čakstes) lielais nopelns, ka zem viņa vadības iespaida mūsu valsts ir izveidojusies par tiesisku valsti. Kad vēl nebija rakstīta Satversme, tad zem Čakstes iespaida radās nerakstīta satversme, un, kad Satversmes sapulce deva rakstveida Satversmi, tad viņš tanī ielēja saturu. Mūsu satversme un dziļi izprastā likumība bija tas granītcietais pamats, uz kā stāvēja mūsu valsts galva.”

Čakste šķīrās no dzīves, vēl nesasniedzis septiņdesmit gadu slieksni;  politiķim tas ir spēka pilnbrieda laiks. Latvijas pirmā demokrātija Čaksti pārdzīvoja par septiņiem, pirmā brīvvalsts – par trīspadsmit gadiem. Kas zina, vai Čakste, ja dzīvojis ilgāk, spētu atbīdīt tālāk šos liktenīgos datumus; varbūt tos pat novērst. Laikam jau jāsaka – diezin vai. Tomēr arī gadsimta otrajā pusē, pārcēlies uz mūža mājām Meža kapos, kur padomju vara viņa piemineklim pietupināja priekšā nīkulīgus kociņus un miegainu milici uzmanīšanai, Čakste turpināja simbolizēt principus, kurus bija apliecinājis, dzīvs būdams, – tiesiskumu, toleranci un brīvību plašā, patiesi eiropeiskā nozīmē.