1956. gada 14. septembrī kompānija IBM laida tirgū savu jauno izstrādājumu – magnētisko disku RAMAC. Tas bija vēsturē pirmais datora cietais disks.

Pagājušā gadsimta piecdesmito gadu vidū datu apstrādes tehnoloģijas pasaules industriāli attīstītajās valstīs šķita sasniegušas zināmu pilnību. Īpašas mehanizētas ierīces perfokaršu glabātavā ātri atrada attiecīgo kartīti – protams, ar noteikumu, ka tā tur bija ielikta vai atlikta atpakaļ pēc pēdējās lietošanas reizes. Ja mazliet piešāvās un kā nākas sekoja kārtībai perfokaršu kastēs, informācijas apstrāde gāja kā smērēta. Tomēr jau kopš 1952. gada pulciņš jaunu un daudzsološu kompānijas IBM darbinieku inženiera Reja Džonsona vadībā briedināja revolūciju. Apvērsums sākās 1956. gada 14. septembrī, kad IBM laida tirgū savu pirmo magnētisko datu glabāšanas disku iekārtu IBM 305 RAMAC.

RAMAC ir abreviatūra no „Random Access Method of Accounting and Control” – “Izlases pieejas uzskaites un kontroles metode”. Materiālā izpausmē šī metode bija tērauda disks 61 centimetra diametrā. Tas ir pirmais cietais atmiņas disks, un tā izmērs, ļoti iespējams, saistīts ar biroja durvju platumu – disku iekārtu, kurā horizontāli ievietoti 50 diski, jāvar iebīdīt pa standarta izmēra amerikāņu biroja durvīm, kas ir 75 centimetrus platas. Tad nu ierīces platums ir 74 centimetri, garums – 1,52 metri un augstums – 1,72 metri, svars – nepilna tonna. Tomēr nevajag iedomāties, ka uzņēmējs, kurš bija gatavs šķirties no kāda ceturtdaļmiljona dolāru gadā līzinga maksājumos (rēķinot šodienas cenās), tika cauri ar vienu skapi kabineta stūrī. Lai iekārta pilnvērtīgi darbotos, bija vajadzīga arī procesora ierīce, printeris, karšu perforētājs, vadības konsole ar rakstāmmašīnu, klaviatūru, vadības pulti, darbības indikatoru paneli un perfokaršu ievadni, īpašā strāvas padeves sistēma un arī brīva galda virsma, kur operatoram nolikt kafijas tasi. Visa iekārta kopā aizņēma vidēja izmēra biroja telpu. Un tas viss tikai tāpēc, lai uzglabātu un apstrādātu kādus smieklīgus 3,75 megabaitus informācijas. Pat vispieticīgākā mūslaiku zibatmiņa ir pāris tūkstošus reižu ietilpīgāka.

Tas viss šķiet neiedomājami šodienas gigabaitu izlepušajam datorlietotājam, taču toreiz jaunās datu apstrādes iespējas tika ātri novērtētas. Visi nozīmīgākie skaitļošanas tehnikas ražotāji ķērās pie līdzīgām izstrādnēm, pieslēdzās arī uzņēmumi, kas līdz tam bija ražojuši cita rakstura tehniku, kā sēnes pēc lietus dīga jaunas firmas. Sekoja uzņēmumu pārņemšanas un apvienošanās bums 70. gadu sākumā, pēc kura tirgū palika kādi desmit lieli spēlētāji. 2009. gadā to vairs bija tikai seši, bet mūsdienās ir palikuši trīs: japāņu daudznozaru konglomerāts Toshiba, amerikāņu datortehnikas ražotājs Western Digital un šobrīd Īrijā reģistrētā, bet tāpat Savienotajās Valstīs bāzētā datu nesēju ražošanas kompānija "Seagate Technology".

Kas attiecas uz cieto disku ražošanas apjomiem, tad tie turpināja pastāvīgi pieaugt līdz gadu tūkstošu mijai, kad pirmo reizi tirgus izrādījās piesātināts. Tāpat ap gadu tūkstošu miju savu apogeju sasniedza disku ietilpības pieaugums, kas ap to laiku dubultojās ik gadus, taču tehnoloģiski šāds pieauguma temps nav uzturams bezgalīgi, un pēdējā desmitgadē tas bijis vien kādi 10% gadā. 2021. gada sākumā Seagate pirmoreiz laida tirgū 20 terabaitu ietilpības cieto disku. Individuāli lietotam datoram gan šāda apjoma atmiņa nav vajadzīga, un vidusmēra klēpjdatora atmiņas apjoms nu jau kādus 10 gadus ir apm. vienu terabaitu liels.