14. marts ir diena, kad pasauli ieraudzījis Alberts Einšteins, cilvēks kura vārdu dzirdējis par vistālāk no zinātnes esošais pasaules iemītnieks.

Albertu Einšteinu, kurš dzimis 1879. gada 14. martā uzskata par vienu no ievērojamākajiem 20. gadsimta zinātniekiem. Par nozīmīgāko Einšteina ieguldījumu fizikā uzskata relativitātes teorijas izveidi. Einšteinam bijusi liela nozīme arī kvantu mehānikas, statistiskās mehānikas un kosmoloģijas attīstībā.

1921. gadā viņam tika piešķirta Nobela prēmija fizikā par fotoelektriskā efekta skaidrojumu un “par nopelniem teorētiskās fizikas labā”. Viņa vārdā nosaukta vienība, ko lieto fotoķīmijā, asteroīds, kā arī ķīmiskais elements Einšteinijs.

Einšteina valstiskā piederība ir ļoti interesanta – par viņu runājot, tā tiek pieminēta reti, jo valda uzskats, ka Einšteina atklājumi ir visas cilvēces labā un piedēvēt tos kādai konkrētai valstij būtu nepareizi. Tas arī ir tādēļ, ka Einšteins savas 74 gadu dzīves laikā bijis četru valstu pilsonis: viņš piedzima Vācijā, vēlāk ieguva Šveices un Austroungārijas pilsonības, bet dzīves noslēgumā arī ASV pilsonību.

Alberts Einšteins piedzima 1879. gadā Ulmā, Vācijā, emancipētu ebreju Hermaņa un Paulīnes Einšteinu ģimenē. Privātā kārtā mājās saņēmis jūdaisma reliģisko izglītību, no piecu gadu vecuma ar viņu nodarbojies matemātikas privātskolotājs.

Vēlāk mācījies Minhenes katoļu pamatskolā, kur uzreiz ticis pārcelts uz 2. klasi, bet 1888. gadā pārgājis mācīties uz Luitpolda ģimnāziju. Esot bijis apdāvināts, taču ļoti slinks skolnieks. Viņam neesot padevušās svešvalodas. Lai arī pamatlīmenī viņš apguvis itāļu, franču un arī angļu valodu, visu mūžu centies runāt vāciski.

Māte uzstājusi, lai viņš apgūtu vijoļspēli. Tika uzskatīts, ka viņš visu apgūst ļoti lēni, ko mēdz saistīt ar to, ka viņam bija disleksija, viņš bija ārkārtīgi kautrīgs, turklāt Einšteina smadzenēm bija neparasta struktūra. Tas gan tika noskaidrots pēc viņa nāves. Pastāv arī uzskats, ka viņam, iespējams, piemita autismam radniecīgais Aspergera sindroms.

1894. gadā Einšteinu ģimene pārcēlās uz Itāliju un tad Einšteins uzrakstīja savu pirmo zinātnisko darbu “Pētījums parētera stāvokli magnētiskajos laukos”.

Savas dzīves gados Einšteins teju vienmēr strādāja, sākumā bija ierēdnis, bet vēlāk pasniedzējs daudzās augstskolās, jo uzskatīja, ka zinātnieka darbs pats par sevi īsti nav darbs. Darbs ar zinātni nesaistītā jomā, savukārt, zinātnieku atbrīvojot no rūpēm par iztiktu. Lai papildinātu ģimenes budžetu, piepelnījies kā matemātikas un fizikas privātskolotājs. Šajā laikā viņš arī arvien biežāk veica pētījumus un rakstīja zinātniskos darbus.

Einšteins bijis kaislīgs pīpes smēķētājs un burātājs ar jahtu. Sadzīvē izteikti vienkāršs. Bijis divas reizes precējies, toties daudzas reizes iemīlējies. Fotogrāfijās visbiežāk redzam profesoram neatbilstošu ģērbšanās stilu – džemperi, sandales, ja vien bija iespējams, viņš centās nevalkāt zeķes, toties aplikt platas un biezas šalles. Šī iemesla dēļ visai bieži smalku restorānu zāles pārziņi un portjē pat atteicās ielaist nepietiekami smalko viesi, jo teesot smalkas vakariņas un publika, kura gaidot pašu slaveno Albertu Einšteinu.

Zinātnieka kolēģis un draugs Leopolds Infelds izsakās: “Ierobežodams savas vajadzības līdz minimumam, viņš vēlējās paplašināt savu brīvību un neatkarību. Mēs taču esam miljonu priekšmetu vergi (..) Einšteins centās šo atkarību samazināt līdz minimumam.”

Einšteins nomira no aortas plīsuma miegā 1955. gada 18. aprīlī slimnīcā Prinstonā, Ņūdžersijā. Šajā brīdī pie viņa atradās tikai medmāsa. Tajā pašā dienā viņu – pēc paša vēlēšanās – kremēja un viņa pelnus izkaisīja nezināmā vietā.