Samērā nenozīmīga kauja, kas Pirenejos notika 778. gada 15. augustā starp franku karaļa Kārļa Lielā armijas vienību un vietējo basku spēkiem, tomēr devusi vienu no spilgtākajiem Eiropas viduslaiku eposu tēliem – bruņinieku Rolandu, vīrišķīgu karotāju, kurš nepadodas pārspēkam, bet cīnās, līdz krīt. Vēlākajos gadsimtos viņa tēls sāka rotāt daudzu Vāczemes pilsētu laukumus, un šai tradīcijai, gan krietni vēlāk, sekoja arī Rīga.

Mūsu ēras 777. gadā pie franku imperatora Kārļa Lielā viņa rezidencē Paderbornā ieradās sūtņi no Barselonas musulmaņu vietvalža Suleimāna al-Arabi. Islāma pasaulē tobrīd notika cīņa starp Abasīdu un Omeijādu kalifu dinastijām: jaunā kalifu dinastija – Abasīdi – 8. gadsimta vidū bija nākuši pie varas sacelšanās rezultātā, gāžot no troņa iepriekšējo dinastiju – Omeijādus. Tomēr vienam no Omeijādu prinčiem Abdarrahmānam bija izdevies nostiprināties Pireneju pussalā, izveidojot šeit Kordovas emirātu. Barselonas vietvaldis al-Arabi bija nostājies Abasīdu pusē un cīņā pret Kordovas emīru tagad meklēja kristīgā imperatora atbalstu. Al-Arabi solīja atzīt Kārļa virskundzību pār Barselonu, solot, ka viņiem piesliešoties arī Saragosas un Veskas vietvalži un, protams, visu pasākumu atbalstīšot arī Bagdādes kalifs. Kārli nenācās ilgi lūgties – jau nākamajā gadā nenogurdināmais karotājs lielas armijas priekšgalā devās pāri Pirenejiem, kur viņam pievienojās al-Arabi. Tomēr pasākums neizdevās kā plānots: kad Kārļa un al-Arabi armijas ieradās pie Saragosas, vietvaldis Huseins al-Ansari atteicās atvērt pilsētas vārtus. Pēc mēnesi ilga aplenkuma, kura laikā noskaidrojās, ka arī solītie papildspēki no kalifa, visticamāk, nepienāks, Kārlis ar savu armiju devās atpakaļ pāri Pirenejiem. Diezgan ticami, ka Saragosas vietvaldim izdevās atpirkties no varenā franka ar pamatīgu daudzumu zelta un kādu vērtīgu gūstekni – vienu no emīra armijas augstākajiem komandieriem Ibn-Obeidu.

Kārļa mājupceļš veda cauri pusneatkarīgajai Vaskonijas hercogvalstij, kuras vārds cēlies no šo kalnaino apvidu iedzīvotājiem – franku sauktiem par vaskoņiem, kuru pēcnācējus mēs šodien pazīstam kā baskus. Vaskonijas hercogi centās turēties pretī gan musulmaņu kalifu, gan franku karaļu pakļaušanas centieniem, tāpēc Kārlis pavēlēja savai armijai sagraut harcogvalsts galvaspilsētas Pamplonas nocietinājumus, bet pēc dažu avotu ziņām – vispār ļāva nopostīt visu basku galvaspilsētu. Un nav nekāds brīnums, ka franki saņēma kareivīgo basku atbildes triecienu: uzbrukums notika Pirenejos, Ronsevālas aizā 778. gada 15. augusta vakarā.

Baski uzbruka Kārļa armijas arjergardam. Pēkšņums un izdevīgā vieta starp mežainām kalnu nogāzēm, ļāva viņiem ātri nodarīt frankiem lielus zaudējumus un tad tikpat strauji atkāpties, paķerot līdzi laupījumu, tai skatā vismaz daļu no Saragosas vietvalža zelta. Franki bija, iespējams, sava laika izcilākie karotāji, tomēr baski savos kalnos bija kā mājās, pie tam sabiedrotajos viņiem bija nakts tumsa.

Starp franku kritušajiem bija vairāki ievērojami augstmaņi – Kārļa mažordoms Egihards, pfalcgrāfs Anselms, kā arī Bretaņas markas pārvaldnieks Hroudlands. Šis pēdējais vairākus gadsimtus vēlāk kļuva par prototipu franču nacionālā varoņeposa tēlam – leģendārajam bruņiniekam Rolandam. Sākotnēji mutvārdos tapusī un 12. gs. pierakstītā „Dziesma par Rolandu” pārvērtusi samērā nelielo sadursmi Ronsevālā par varenu kauju, kurā franki cīnās pret simt tūkstošu vīru lielu armiju, kas pie tam ir nevis baski, bet gan, protams, saracēņi. Kā varonīgs un  pienākumam uzticīgs karotājs Rolands kļuva par viduslaiku Eiropas bruņinieka ideāltēlu, kurš simbolizēja krietnumu un taisnīgumu. Kopš 14. gadsimta Vācijas pilsētās ieviesās tradīcija novietot rātsnama tuvumā Rolanda statujas. Rīgas Rolands gan ir krietni jaunāks – tas uzstādīts 1895. gadā.