1936. gadā izdotais Mārgaretas Mičelas romāns „Vējiem līdzi” ir viens no pasaulē zināmākajiem amerikāņu prozas darbiem. Savukārt romāna ekranizācija – Deivida Selznika studijas filma „Vējiem līdzi”, kas savu pirmizrādi piedzīvoja 1939. gada 15. decembrī, – ir kļuvusi par visu laiku ienesīgāko kinolenti.

 

1936. gadā Makmilana izdevniecība laida klajā Atlantā dzīvojošās žurnālistes Mārgaretas Mičelas romānu „Vējiem līdzi” – episku darbu, kurā caur galvenās varones Skārletas O’Haras likteņstāstu atklājas autores priekšstats par Savienoto Valstu Dienvidu štatu vidi 19. gs. vidū, par šīs vides bojāeju Amerikas pilsoņkarā un jaunās pēckara realitātes tapšanu. Jau pirms romāna publicēšanas visām nozīmīgākajām Holivudas studijām tika piedāvātas ekranizācijas tiesības. Pirmā, kas tā īsti novērtēja Mičelas sižeta kinematogrāfisko potenciālu, bija producenta Deivida Selznika asistente Keja Brauna-Barreta, un, viņas pārliecināts, Selzniks iegādājās tiesības ekranizācijai.

Galvenā varoņa Reta Batlera lomā producents jau sākotnēji iecerēja tābrīža Holivudas etalonvīrieti Klārku Geiblu, taču Geiblam bija ilgtermiņa līgums ar studiju „Metro-Goldwyn-Mayer”, un, lai tiktu pie kārotā tēla, Selznikam nācās piekrist konkurentu līdzdalībai projektā, šķiroties no 50% kases ienākumu un nododot izrādīšanas tiesības Lēva kinoteātru ķēdei, kas bija „Metro-Goldwyn-Mayer” dibinātāja. Par iespējamo Skārletas O’Haras atveidotāju sākotnēji nebija ne jausmas, un Selzniks pat sarīkoja publisku konkursu, kuram pieteicās apmēram 1400 pretendentes. Neviena „pelnrušķīte no ielas” gan nekļuva par Skārletu, taču pretendenšu intervēšana visā valstī radīja topošajai filmai neatsveramu publicitāti. Galu galā Skārletas O’Haras lomai tika izraudzīta jaunā britu aktrise Vivjena Lī.

Filmēšana sākās 1939. gada janvārī un lielāko tiesu notika četrdesmit akrus lielajā Selznika studijas teritorijā. Te tika uzņemti gan gleznainās ainavas O’Haru dzimtas īpašumā, gan liesmu pārņemtais Atlantas noliktavu rajons, šai epizodei sarīkojot īstu attiecīga mēroga ugunsgrēku no agrāko filmu dekorācijām. Ievērojot lomu, kāda Atlantai bija filmas sižetā, Džordžijas štata galvaspilsēta tika izraudzīta arī par pirmizrādes vietu. Pirmizrāde izvērtās par grandiozām trīs dienu svinībām ar galveno lomu tēlotāju parādi vaļējos limuzīnos, pieņemšanām un masku balli, un, protams, pašu filmas izrādīšanu 1939. gada 15. decembrī, kuru štata gubernators bija pasludinājis par oficiālu brīvdienu.

Kritikas atsauksmes gan nebija vienbalsīgi jūsmīgas. Tika uzteikts ieceres vēriens, iespaidīgi inscenētie skati, novatorisms uzņemšanas tehnikā, taču daži kritiķi pārmeta dramatisma apsīkumu filmas otrajā daļā, kad pēc spraigajiem pilsoņkara notikumiem par virzošo motīvu kļūst Skārletas un viņas vīriešu attiecību līkloči. Tika kritizēts arī idealizētais melnādaino vergu situācijas tēlojums, ko filma bija pārmantojusi no romāna. Tomēr Amerikas Kinoakadēmija ar atzinību neskopojās: 1940. gadā „Vējiem līdzi” tika pie desmit Oskariem, tai skaitā režisoram Viktoram Flemingam, galvenās lomas tēlotājai Vivjenai Lī, scenāristam Sidnijam Hovardam, un Selznika studijai par gada izcilāko filmu. Taču visspožākais bija publikas novērtējums – „Vējiem līdzi” kļuva par pelnošāko Holivudas lentu un noturējās šajā pozīcijā līdz pat 1966. gadam, kad to pārspēja „Mūzikas skaņas”. Tomēr tiek lēsts, ka, koriģēti atbilstoši inflācijas rādītājiem, filmas kopējie ienākumi sasniedz 3’300’000’000 dolāru, kas padara to par visu laiku ienesīgāko filmu.