Līdz 18. gadsimtam naudas sistēma Eiropā bija krietni samudžinātāka nekā šodien. Vienā un tai paša valstī apgrozībā varēja būt dažādos laikos un arī dažādās vietās izlaistas naudas vienības, kuru kursu citai pret citu noteica attiecīgā metāla - zelta, sudraba vai vara - daudzums monētās. Kaut gan pirmo ierosinājumu decimalizēt sterliņu mārciņu britu parlaments bija skatījis jau 1824. gadā, pāreja uz decimalizētu sterliņu mārciņu notika tikai tā dēvētajā "Decimāldienā" - 1971. gada 15. februārī.

 

Līdz 18. gadsimtam naudas sistēma Eiropā bija krietni samudžinātāka nekā šodien. Vienā un tai paša valstī apgrozībā varēja būt dažādos laikos un arī dažādās vietās izlaistas naudas vienības, kuru kursu citai pret citu noteica attiecīgā metāla - zelta, sudraba vai vara - daudzums monētās. Piemēram, Spānijā līdz pat 1864. gadam apgrozībā bija maravedī, kurus bija sākuši kalt vēl 11. gadsimta musulmaņu emīri. 14. gadsimtā ieviestie reāli atkarā no sudraba proves bija vai nu 85 vai 34 maravedī vērti, kopš 15. gadsimta apgrozībā bija peso - astoņu augstproves sudraba reālu vērtībā, un zelta eskudo - sešpadsmit reālu jeb divu peso vērtībā. Kopš 18. gadsimta pastāvēja arī četrus reālus vērtā peseta un divus eskudo vērtais zelta dublons.

Pirmā valsts, kas ieviesa mūsdienās praktiski universāli izmantoto decimalizēto naudas sistēmu ar vienu pamatvienību, kas dalāma simts sīkākās vienībās, bija Krievija. 1710. gadā ar Pētera I ukazu tika noteikts, ka sudraba rublis ir vienāds simts kapeikām. Pamazām sekoja arī citas valstis. Tikai Lielbritānija un līdz ar to arī Īrija līdz pat 20. gadsimta 70. gadiem ietiepīgi turējās pie viduslaiku mantojuma: trīspakāpju naudas sistēmas, kuras pamatvienība - sterliņu mārciņa - dalījās divdesmit šiliņos, katrs šiliņš, savukārt, - divpadsmit pensos. Tātad vienā mārciņā bija 240 pensu. Šāda sistēma ir pat parocīgāka lietošanai ikdienā, kad darīšana ar samērā nelielām summām un summas bieži nākas dalīt ar trīs. Pie tam apgrozībā bija vēl vairāki papildu nomināli: ceturtdaļmārciņu vērtā krona, astotdaļmārciņu vērtā puskrona un divus šiliņus vērtais florīns. Šāda naudas sistēma pamatīgi sarežģīja grāmatvedību, pie tam līdz ar inflāciju penijs, 1/240 no mārciņas, kļuva ļoti mazvērtīgs. Un kaut gan pirmo ierosinājumu decimalizēt sterliņu mārciņu britu parlaments bija skatījis jau 1824. gadā, un pēc tam regulāri parādījās jauni naudas sistēmas racionalizācijas projekti, pāreja uz decimalizētu sterliņu mārciņu notika tikai tā dēvētajā "Decimāldienā" - 1971. gada 15. februārī.

Faktiski jau "Decimāldiena" tikai noslēdza jaunās naudas ieviešanas procesu, kas bija iesākts jau vairākus gadus iepriekš. Jau 1968. gadā apgrozībā parādījās jauno piecpensu un desmitpensu monētas - attiecīgi šiliņa un florīna vērtībā un arī izmērā. Pie kam vecās monētās - šiliņš un florīns - palika apgrozībā arī pēc "Decimāldienas". 1969. gadā tika laista apgrozībā piecdesmit jauno pensu monēta, nākamajā gadā izņemot no apgrozības ekvivalento desmit šiliņu banknoti, tajā pašā 1969. gadā no apgrozības izņēma puspenija un puskronas monētas. Tad nu "Decimāldienā" atlika laist apgrozībā tikai mazākās jauno pensu monētas: puspeniju, peniju un divus pensus. Ar vecajām monētām vēl kādu laiku varēja norēķināties, taču veikali atlikumu izdeva tikai jaunajā naudā, veco nododot bankām. Jau pāris nedēļas pēc 15. februāra vecās penija un trīspeniju monētas bija pazudušas no apgrozības. Savukārt vecā sešpensu monēta, kas bija tieši divus ar pusi jaunos pensus vērta, palika apgrozībā līdz pat 1980. gadam, savukārt vecais šiliņš - līdz 1990. gadam, bet vecais florīns - līdz pat 1992. gadam. Vienlaikus ar Lielbritāniju decimalizācija notika arī Īrijā, kur, starp citu, vecās viena un divu šiliņu monētas palika apgrozījumā līdz pat, attiecīgi, 1993. un 1994. gadam.