1919. gada 15. februārī Bostonā Amerikā no tvertnes izplūst vairāki miljoni melases - biezs, brūns, salds un lipīgs šķidrums, kas traucas pa ielām ar milzu ātrumu.

20. gadsimta sākumā Bostonā kāds uzņēmums ražoja alkoholu, sarežģītajam procesam bija nepieciešama arī melase - cukurniedru vai cukurbiešu salds un lipīgs biezenis, kas vairāk atgādina cukursīrupu. Šo vielu plaši izmantoja Amerikā saldināšanai, bet to arī varēja pārstrādāt rumā vai spirtā, kas tālāk bija daudzu alkoholisko dzērienu pamatā. Alkohola uzņēmums Purity Distilling Company bija šo melasi savācis milzu tvertnē Bostonas centrā un gatavojās pārvest uz attīrīšanu prom no pilsētas.

1919. gada 15. janvāra diena bija siltāka nekā parasti, un cilvēki, kas pastaigājās pa Bostonas Kīnija laukumu, pat nenojauta, ka tiem kas draudētu. Tomēr pēkšņi atskanēja skaļa dārdoņa, kā šaujot ar ložmetēju. Zeme sāka drebēt, it kā tieši garām brauktu piekrauts kravas vilciens. 15 metrus augstā Bostonas Melases tvertne sāka brukt. Ložmetēja skaņu radīja tās kniedes, kas viena pēc otras ar spēku tika izšautas, un 27 metrus resnā ar melasi pilnā tvertne sāka atvērties.

Bostonas ielās izplūda gandrīz 9 miljoni litru melases, ap četrus metrus augsts vilnis saldā, brūnā un lipīgā šķidruma nu tecēja pa pilsētas ielām, aizslaukot visu, kas gadījās ceļā. Vilnis mutuļodams un burbuļodams izplūda Bostonā ar vairāk nekā 50 kilometru ātrumu stundā. Tas bija tik spēcīgs, ka spēja pārsist pat līdzās esošā vilciena barjeras un nocelt vagonus no sliedēm. Māju pamati melases tvertnes tuvumā arī tika izsisti un ēkas sabruka. Vairāki kvartāli tika appludināti ar saldo šķidrumu līdz pat metru dziļumā.

Kāds aculiecinieks aprakstīja jukas Bostonas ielās- Melases bija līdz jostasvietai, tā tecēja ap drupām, visās malās kāds kūņojās pa to, bija grūti noteikt, vai tas bija dzīvnieks vai cilvēks. Tikai pēc straumes izmaiņām lipīgajā masā varēja noteikt, ka tajā atradās kāda dzīva būtne. Zirgi mira kā mušas uz mušpapīra, jo vairāk tie pretojās brūnajam vilnim jo sliktāk kļuva. Arī cilvēki cieta līdzīgā veidā.

Īsi pirms melases viļņa esot nācis arī spēcīgs saldi smaržojošs gaisa vilnis, kas nogrūdis cilvēkus no kājām un metis pa gaisu arī mūra gabalus. Vairākus cilvēkus saldais vilnis paņēmis uz savas muguras un nesis uz priekšu pa ielām gandrīz kā sērfojot. Melase bija tik bieza, ka neviens, kas bija ielipis tajā, vairs īsti parunāt arī nespēja.

Pirmie lipīgajā notikuma vietā Bostonā ieradās simts kadeti no Jūras spēku kuģa, kas bija noenkurots turpat dokos. Ielas bija klātas ar melasi ceļa dziļumā un, pa to brienot, glābēji vilka no masas ārā visus tajā ielipušos, kam pašiem vairs nebija spēka kustēt. Ieradās arī Sarkanais Krusts un citas palīdzības organizācijas, un māsiņas bija spiestas ienirt saldajā lipeklī pēc kārtējā ielipušā upura. Ievainoto bija ļoti daudz, un vajadzēja veselas četras dienas, kamēr glābēji pārtrauca upuru meklēšanu biezajā masā. Daudzi mirušie bija tā aplipuši ar brūno melasi, ka tos pat vairs nevarēja pazīt. Kopā bija miris 21 cilvēks un vēl 150 ievainoti. Vēl daudz ilgāk turpinājās Bostonas ielu atbrīvošana no melases, bruģētās ielas, mājas un automašīnas bija pārklātas ar biezu kārtu. Ūdens ostā vēl visu vasaru bija brūns un gan jau arī mazliet salds. Alkohola uzņēmums sūdzējās, ka milzīgo tvertni uzspridzinājuši anarhisti, kas iebilda pret ieroču ražošanu, kur arī tika izmantots spirts, bet Amerikas valdība uzskatīja, ka uzņēmums ir vainīgs, un tas bija spiests maksāt lielu sodu.