1558. gadā Krievijas cara Ivana IV Bargā karapulki uzbruka Livonijas ordenim un pāris gadu laikā sagrāva tā pretestību. Sākās vairākus gadsimtus ilgā Baltijas jūras reģiona lielvalstu cīņa par latviešu un igauņu zemēm. Tās „pirmo raundu" krievi gan zaudēja, 1582. gada 15. janvārī noslēdzot sev nepatīkamu pamiera līgumu ar Poliju-Lietuvu.

Cars Pēteris I, kurš 18. gadsimta sākumā cirta Krievijas logu uz Eiropu, šai ziņā nebija nedz oriģināls, nedz novatorisks. Jau vismaz pāris iepriekšējos gadsimtus Maskavas cari bija metuši kāras acis uz Baltijas jūras austrumu piekrasti, alkdami pakļaut tagadējās Latvijas un Igaunijas teritoriju. Kā pirmais šo spiedienu uz rietumiem aizsāka cars Ivans IV, saukts par Bargo. 1558. gadā krievi uzbruka tobrīd jau reformācijas kustības un ekonomisko izmaiņu novājinātajam Livonijas ordenim. Kara formālais iemesls bija Tērbatas zemju meslu atkarība no Novgorodas 13. gadsimtā. 15. gs. otrajā pusē Novgorodu sev bija pakļāvuši Maskavas lielkņazi, un tagad cars Ivans kā tiesību mantinieks pieprasīja meslu nomaksu par pagājušajiem gadsimtiem – 40,000 dālderu, Livonijai grūti samaksājamu summu. Pāris gadu laikā krievu vojevodas sagrāva ordeņa spēku pretestību, tomēr viņu darbība Livonijā bija visai piesardzīga. Caram nācās rēķināties ar citām reģiona valstīm – Dāniju, Zviedriju un Poliju-Lietuvu, kuras ar bažām vēroja viņa nostiprināšanos Baltijas austrumu piekrastē un izdarīja pastāvīgu diplomātisku spiedienu.

1559. gadā par Livonijas ordeņa mestru tika ievēlēts enerģiskais bruņinieks Gothards Ketlers. Arī viņa spēkos nebija apturēt cara karapulkus, taču izdevās izmantot Polijas-Lietuvas interesi par Livonijas mantojumu, pie tam arī īstenojot personiski ārkārtīgi izdevīgu darījumu. 1561. gadā Viļņā tika parakstīts līgums, kas Livonijas zemes nodeva Polijas karaļa un Lietuvas dižkunigaiša Sigizmunda II Augusta protekcijā, pie tam Kurzeme un Zemgale kļuva par hercogvalsti ar plašu autonomiju un Ketleru kā hercogu. Tajā pašā laikā Rēveles pilsēta un līdz ar to tagadējās Igaunijas ziemeļdaļa zvērēja uzticību Zviedrijas karalim Ērikam XIV, savukārt Dānijas karalis Frederiks II nopirka Sāmsalas un Kurzemes bīskapu zemes; Rēvelē un Sāmsalā ieradās, attiecīgi, zviedru un dāņu karaspēks.

Protams, Maskavas cars nebija gatavs atteikties no savām pretenzijām. 16. gs. 70. gadu pirmajā pusē šķita, ka Ivans Bargais gūst virsroku kā militārajā, tā diplomātiskajā frontē. Caram izdevās vienoties ar Dāniju un izveidot Ketlera un poļu-lietuviešu līgumam alternatīvu projektu – no Maskavas atkarīgu Livonijas karalisti ar dāņu princi Magnusu kā monarhu. 1575. gadā krievu rokās bija lielākā daļa Vidzemes un Igaunijas, turējās vēl tikai spēcīgi nocietinātās Rīga un Rēvele. Tomēr pašai Krievijai šī cīņa nācās ļoti smagi – valsts resursi tika nežēlīgi šķērdēti, pie tam Ivana Bargā iekšpolitika kļuva arvien bargāka, un nežēlīgās represijas pret reālajiem un iedomātajiem opozicionāriem retināja varas un militārās elites rindas. 1576. gadā par Polijas-Lietuvas valdnieku kļuva ungāru grāfs Stefans Batorijs, kurš reformēja savienības armiju un uzsāka plašu ofensīvu pret krieviem. Poļi-lietuvieši ieņēma Cēsis un Polocku, tad Veļikije Lukus un 1581. gadā aplenca Pleskavu. Tajā pašā laikā sekmīgu uzbrukumu ziemeļos īstenoja zviedri. Galu galā Ivans Bargais bija spiests pazemojoši lūgt pamieru, kas arī tika noslēgts 1582. gada 15. janvārī Jamzapoļskas miestiņā, apmēram pusdienas jājienā no Pleskavas. Šis līgums tobrīd nodeva Livonijas mantojuma lauvas tiesu Polijas-Lietuvas savienībai, tomēr cīņa starp Livonijas mantojuma tīkotājiem nebūt nebija galā un turpinājās nākamos pāris gadsimtus.