Autors jānis Krops.

1898. gada 15. novembrī Oklahomā piedzima Silvans Goldmans, uzņēmējs, kurš izgudroja stumjamos iepirkumu ratiņus. Ratiņi palīdzēja Goldmana lielveikaliem pelnīt vairāk par konkurentiem, kas vairoja viņa peļņu. Svarīgi pieminēt, ka Silvans Goldmans ir latviešu emigranta pēctecis ASV, kas padara stāstu par stumjamajiem ratiņiem vēl interesantāku. Vairāk stāstīt zinās Jānis Krops-

Silvans Goldmans piedzima 1898. gada 15.-jā novembrī ASV. Viņa tēvs bija latviešu izcelsmes ebrejs, kurš labākas dzīves meklējumos aizceļoja uz Atlantijas okeāna otru krastu. Goldmanu ģimenes artava jaunajā zemē kļuva tirgošanās, tāpēc arī loģiski, ka, būdams ar ebreju asinīm, turklāt veikalnieka dēls, jaunais Silvans iesaistījās tirdzniecībā.

Laba skola Silvana Goldmana uzņēmēja tvērienam bija Pirmais pasaules karš. Sākotnēji viņš palīdzēja tēvam veikalā, kur iepazina standarta amerikāņu pircēju. Tā bija sieviete - mājsaimniece, turklāt kara gados tā bija arī māte, kura ar īpašu gādību izturējās pret 16 gadīgo Silvanu. Taču armijas iesaukums negāja secen arī topošajam iepirkumu ratiņu izgudrotājam. Viņš nonāca Francijā, kur ieņēma visai atbildīgu amatu - kļuva par bataljona pavāru. Līdzdalība pārtikas sadalē, turklāt pašam gatavojot, ļāva šo to arī patirgot.

Atgriezies mājās, Goldmans nolēma ar brāli Alfrēdu uzsākt savu biznesu. Jaunekļa tirgošanās muskuļi bija auguši un apetīte arī. Pēc blēņām armijas virtuvē gribējās sākt patiešām lielus darbus. Tika nodibināts veikals, kuram brāļi saņēma tēva dāvātu noliktavu. Abi devās ceļojumos pa Ameriku, lai meklētu izsmalcinātākos produktus. Kalifornijā viņi ieraudzīja mūsdienu lielveikala priekšteci - veikalu, kurā var nopirkt visu - pārtiku, sadzīves ķīmiju, galantēriju un citas preces. Veikali ļoti ātri atnesa peļņu, un brāļi Goldmani kļuva par turīgiem vīriem.

Taču stāsts nebūtu patiesa investora cienīgs, ja aprobežotos tikai ar labu ideju aizgūšanu un piemērošanu. Vecākais brālis Alfrēds dīvainā kārtā kopīgajā uzņēmumā jaunākajam Silvanam atvēlēja prezidenta amatu. Tas vēlāk izrādījās ļoti gudrs solis. Silvans pārzināja tirgu, preču apgrozību, un viņš varēja paredzēt pat mazākās izmaiņas, jo pārzināja patērētāju uzvedību. Īsi pirms Lielās depresijas brāļi pārdeva savus lielveikalus ar milzīgu peļņu. Pēc trim mēnešiem veikali bankrotēja viens pēc otra, bet Silvans nopelnīto naudu ieguldīja drošā bankā. Tiklīdz krīze bija galā, tā brāļi atkal nopirka lielveikalu ķēdi, tikai šoreiz par smieklīgi zemu cenu.

Pēc krīzes atkopšanās nozīmēja arī pircēju noskaņojuma uzlabošanos. Veikalu apgrozījums kāpa, un brāļu Goldmanu peļņa arī. Apvērsums iepirkšanās tradīcijās notika 1936. gadā. Sievietes, kuras nesa smagos grozus, nevarēja sapirkt visas preces vienā reizē. Sākotnēji Goldmanu veikalā strādāja īpaši groziņu nesēji. Tiklīdz dāmas iepirkumu grozs bija pilns, tā nesējs to nogādāja līdz kasei. Un tad radās ideja par ratiņiem, bet kā? Vienprātības nav, jo pastāv divas versijas.

Pirmā liecina, ka ratiņu ideju Silvans Goldmans aizguva no sava dēla. Mazais puika bija atnācis kopā ar māti uz veikalu un groziņu uzlika uz stumjamās rotaļu mašīnas. Puika pilno groziņu lēni, bet tomēr varēja pastumt. Tātad sieviete arī to pastumtu bez grūtībām. Otra versija vēsta, ka Silvans ilgi pētījis saliekamu dārza krēslu un iedomājies, kā būtu ja uz tā uzliktu iepirkumu groziņu. Pieliktu ritentiņus un rokturi stumšanai. Izklāstot savu ideju veikalu saimniecības daļas pārzinim, abi izveidoja pirmo ratiņu konstrukciju - to ietilpība bija precīzi divi iepirkuma groziņi.

Taču stumjamie ratiņi nemaz tik ātri cilvēkiem neiepatikās. Sievietes ar dusmām uztvēra tos kā apgrūtinājumu, jo bija jau nogurušas no bērnu ratiņu stumdīšanas. Lai ratiņu konceptu padarītu draudzīgāku, Goldmans noalgoja cilvēkus, kuru darbs bija stumdīt pa veikaliem pilnus ratiņus. Kasierim piebalsojot- "Lūk kā cilvēkiem patīk, pamēģiniet arī jūs!", drīz vien arī jaunās māmiņas novērtēja šā izgudrojuma racionalitāti. Mūsienās lielveikals bez iepirkumu ratiņiem būtu tas pats, kas veikals bez produktiem, jo ir taču tik ērti sapirktos gardumus stumt, nevis klunkurēt ar piebāztu groziņu, kas turklāt vēl pinas pa kājām.