1962. gadā, pārlidojot Kubu, amerikāņu izlūklidmašīna U-2 pamanīja kubiešu spēkiem neraksturīgas raķetes. Šīs ziņas sacēla kājās visu ASV militāro un politisko vadību, jo izrādījās, ka, nevienam nezinot, PSRS un Kubas revolucionārais režīms sākuši Kubā izvietot kodolraķetes. Tā sākās Kubas raķešu krīze, konflikts, kas teju aizrāva pasauli kodolkara nebūtībā.

Kubas raķešu krīze bija viens no aukstākajiem aukstā kara posmiem, kad tikai vislielākais optimists varēja cerēt uz miera saglabāšanu pasaulē. ASV un PSRS savstarpējā ķildošanās un arī „rotaļāšanās” praktiski radīja jautājumu, kad palaist kodolraķetes. Par laimi ASV prezidents Džons Kenedijs un PSRS ģenerālsekretārs Ņikita Hruščovs, spēja saglabāt veselo saprātu.

Situācija pēc 2. Pasaules kara veidojās tāda, ka agri vai vēlu kādiem asumiem bija jāsanāk. Berlīnes blokāde, aukstā kara sākums, kosmisko atklājumu sacensība, kodolieroči un pasaules dalīšana dažādās līgumu vai paktu organizācijās, nostādīja vienu pasaules daļu pret otru. Īsi pirms Kubas raķešu krīzes ASV vairākkārt centās ar diversiju palīdzību gāzt sev netīkamo režīmu Kubā. Fidels Kastro un Če Gevara pārāk balamutīgi bija sākuši sludināt komunistiskās vērtības nepilnu 200 kilometru attālumā no ASV krastiem.

Pēc divām neveiksmīgām militārām operācijām, kubieši aizvien vairāk bažījās, ka amerikāņi nesamierināsies ar varas maiņu salā. Tāpēc ar Ņikitu Hruščovu tika panākta slepena vienošanās, ka Kubā izvietos vidējā un tālā rādiusa kodolraķetes. Tās apkalpos padomju speciālisti, bet Kubas suverenitāte neļaus amerikāņiem sasparoties jaunam triecienam, tā kā draudi būs cilvēcei visaugstākie.

Nav īsti zināms, kas 1962. gada 15. oktobrī piesaistīja ASV gaisa spēku izlūku uzmanību. Vai tā bija neaizvērta raķešu lūka, pārāk īsa kamuflāžas palma vai pārāk bāli kubieši, bet šoks bija milzīgs. Pēkšņi kā no skaidrām debesīm kļuva skaidrs, ka salā montē visbīstamākās raķetes – tās, kuras spēj nest kodolgalviņas.

Prezidents Kenedijs nekavējoties sasauca nacionālās drošības padomes sēdi un amerikāņi izskatīja atbildes iespējas. Sākotnējie varianti bija, vai nu gaisa spēku, vai arī jūras spēku trieciens Kubai, taču tas ļoti ticams liktu arī PSRS domāt par agresiju. Ar lielām pūlēm Kenedijs pārliecināja kaujās rūdītos armijniekus, ka jāievieš blokāde. Jāaiztur padomju kuģi ar raķešu sastāvdaļām jau neitrālajos ūdeņos, lai ne vienai, ne otrai pusei nebūtu iemesla pirmajai uzbrukt. Tā sauktā karantīna tika ieviesta un ASV kuģi nobloķēja PSRS tirdzniecības kuģu maršrutu uz Kubu.

Hruščovs izmantoja starptautiskos medijus, lai kauninātu ASV par acīmredzamu starptautisko tiesību pārkāpumu. Tajā pašā laikā arī Maskavā saprata, ka variantu rīcībai nav daudz. Abu valstu vadītāji sāka apmainīties ar ziņojumiem. Paldies Dievam, ne Maskavā, ne Vašingtonā nebija neviena tik traka, lai uzreiz nospiestu sarkano pogu.

Konfrontācija beidzās 28.oktobrī, kad neoficiālajos sakaros Kenedijs ar Hruščovu panāca mierizlīgumu. ANO uzraudzīja, lai tiktu izpildīta vienošanās – PSRS aizvāks savas raķetes no Kubas, bet ASV apsolīs uz mūžīgiem laikiem atteikties no plāniem uzbrukt Kubai. Neoficiāli ASV apsolīja arī aizvākt savas „Jupiter” klases raķetes no Turcijas un Itālijas, jo ne jau kubiešu brīvība interesēja Hruščovu. Pārāk bīstama bija ASV raķešu klātbūtne Eiropas dienvidos, tiešā trāpījumā no PSRS robežas. Tāpēc arī Maskava izdarīja spiedienu, lai ASV apmaiņā pret raķetēm Kubā aizvāktu savējas Dienvideiropā. Slepus tas arī tika izdarīts, lai nesaceltu pārāk lielu ažiotāžu. Zināms, ka Fidels Kastro esot bijis neizsakāmi nikns uz Hruščovu, ka viņš padevies. Tikmēr ASV prezidents Kenedijs saņēma apsveikumus par miera saglabāšanu. Aukstais karš izcēlās ar daudzām sadursmēm, kuras varēja pāraugt lielākā konfliktā, bet tikai Kubas raķešu krīze bija pēdējā robeža. Viens nepārdomāts solis un varēja izcelties trešais pasaules karš, kurš kļūtu par pirmo atomkaru. Vai pirmo un pēdējo, pat bail domāt. Taču pēc Kubas krīzes atrisināšanas parādījās virkne veiksmīgāku strīdu risināšanas paņēmienu. Lielvalstis apzinājās savu „rotaļlietu” bīstamību, bet Maskava un Vašingtona izveidoja tiešo sakaru līniju – tā saukto sarkano, ārkārtas zvanu līniju.