2000. gada 15. oktobrī Francijā, Pluē, Latvijas riteņbraucējs Romāns Vainšteins izcīna pasaules čempiona titulu grupas braucienā, sprinta finišā apsteidzot beļģi Andreju Čmiļu. 268,9 kilometrus garo distanci Vainšteins veic sešās stundās, 15 minūtēs un 38 sekundēs.

“Tas aplis un tā distance bija tieši perfekta manām fiziskajām īpašībām, manām rakstura īpašībām, lai varētu cīnīties par uzvaru, viss bija super priekš manis,” tā intervijā par tās dienas, 2000. gada 15. oktobra, notikumiem stāsta pasaules čempions, riteņbraucējs Romāns Vainšteins.
Arī laika apstākļi bija latviešu sportista pusē – nebija karsts, tieši otrādi tā bija vēsa un drēgna diena, kas jau startā uz pusi samazināja tos, kuri varēja cīnīties par uzvaru. Izrādās, ka riteņbraukšanā Vainšteina vārdiem runājot, laika apstākļiem ir milzu nozīme, kas var sportistu morāli sagraut jau pie starta līnijas.

2000. gadā pasaules čempionāts riteņbraukšanā risinājās Francijā, mazā ciematiņā Pluē, tikai nepilnu mēnesi pēc Sidnejas olimpiskajām spēlēm, un grupas braucienā Latviju pārstāvēja Vainšteins, kurš pirms tam izlēma nestartēt Sidnejā, kā arī Raivis Belohvoščiks un Arvis Piziks.

2000. gada 15. oktobrī pēc iepriekšējā dienā uznākušajām lietusgāzēm pasaules čempionāta trase, kas bija 19 apļi, kopā 268,9 kilometri, nebija vēl pilnībā izžuvusi, bet tas netraucēja sportistiem distanci veikt lielā ātrumā – Vainšteina vidējais ātrums distancē bija 42,698 km/h.

Lai gan pirmajos apļos izveidojās viens atrāviens no grupas, kuras pārsvars vēlāk sasniedza pat astoņas minūtes, bija skaidrs, ka tik augstu tempu līderi nespēs izturēt. Līderi atrāvienā turējās vairāk nekā 150 kilometrus, bet mazāk nekā 50 kilometrus pirms finiša riteņbraucēji jau visi bija vienotā grupā.

Vēlāk no šīs grupas izveidojās vairāk nekā 20 sportistu grupa, kurā bija Vainšteins. Un pēdējā aplī jau bija skaidrs, ka pasaules čempions būs no šīs grupas. Dažus kilometrus pirms finiša izrāvienu veica itālis Frančesko Kasagrande, bet pirms pēdējā kilometra arī viņu "noēda" pārējie braucēji.

Tad savu vārdu teica Andrejs Čmiļs, kuram nepietika spēka pēdējiem 100 metriem. Tajos fantastiski no pārējo sportistu aizmugures lielā tempā izspraucās Vainšteins un finišēja pirmais, šokējot pasaules riteņbraukšanas eliti. Kā vēsta sacensību apraksti, finiša sprinta laikā Vainšteina ātrums esot pārsniedzis 70 km/h. Zīmīgi, ka pirms grupas brauciena Vainšteins nebūt netika minēts starp galvenajiem favorītiem. Un tomēr tieši viņš vienīgais no Latvijas sportistiem finišēja un finišēja lepni ar apceltām rokām.

Četrus gadus pēc pasaules čempiona titula izcīnīšanas 31 gada vecumā Vainšteins beidza profesionālā riteņbraucēja gaitas, sakot, ka viņš neredz iespēju turpināt cīnīties par augstu rezultātu un uzvarām, savukārt palikt otrajā plānā un braukt tikai tāpēc, lai varētu saukties par profesionālo riteņbraucēju, neesot Romāna Vainšteina raksturā. Kā viņš atzinis savulaik kādā intervijā : “Tikai nedaudziem ir lemts kļūt par pasaules čempionu. Man tas izdevās. Ceļš līdz šim mērķim gan nebija no vieglajiem. Spānijas un Itālijas riteņbraucējiem bija daudz labāki apstākļi sevis izteikšanai, tomēr es pierādīju, ka arī mazas valsts Latvijas sportists var būt pašā virsotnē.”