1582. gada 15. oktobrī Eiropas katoļu zemēs stājās spēkā jauns kalendārs, joprojām dēvēts tā ieviesēja pāvesta Gregora XIII vārdā – par Gregora kalendāru. Pāreja uz šo daudz precīzāko kalendāru, kas nerada nobīdi starp astronomisko un kalendāra laiku, gan ievilkās vairāk nekā trīs gadsimtu ilgumā.

1582. gada 15. oktobra rītā ļaudis Spānijā, Portugālē, Itālijā un Polijas-Lietuvas valstī modās, kā ik rītu, un devās savās parastajās dienas gaitās. Neparasti bija tas, ka aizmiguši viņi bija 4. oktobra vakarā. Un nekā fantastiska šai apstāklī nav - todien, saskaņā ar pāvesta Gregora XIII bulu "Inter gravissimas" šais zemēs stājās spēkā jaunais kalendārs, kurš par godu tā ieviesējam ieguvis Gregora kalendāra nosaukumu.

Līdz tam visā kristīgajā pasaulē lietoja t.s. Jūlija kalendāru, kuru Romas diktators Jūlijs Cēzars ieviesa jau Mūsu ēras 45. gadā. Gada garums pēc Jūlija kalendāra atpaliek no patiesā par 11 minūtēm un 14 sekundēm. Laika gaitā nobīde kļuva jau acīmredzama, un pirmā to pamanīja katoļu baznīca. 1563. gadā koncils - augstāko baznīcas vadītāju sanāksme - Trentas pilsētā apstiprina plānu pārejai uz jaunu, precizētu un stingrākā formulā balstītu kalendāru. Sekmīgāko projektu izstrādā itāļu zinātnieks un filozofs Aloīzijs Lilijs. Lai labotu pusotrā tūkstošgadē uzkrāto kļūdu, tagad nākas lēkt laikā uz priekšu, un pāvests Gregors XIII pieņem diezgan radikālu, bet ļoti loģisku lēmumu - vienkārši izlaist iekavētās desmit dienas.

Kā jau teikts, oficiālajā datumā - 1582. gada 15. oktobrī pēc jaunā kalendāra sāk dzīvot lielākā daļa Itālijas, Spānija, Portugāle un Polijas-Lietuvas valsts. Francijā, kas tobrīd nebūt nav monolīti katoliska zeme, pāriet uz jauno kalendāru tā paša gada decembrī, un līdz ar Franciju to izdara arī Nīderlandes provinces Holande un Zēlande - pirmie protestantu apgabali, kas pievienojas jaunajai kārtībai, citur protestanti vēl ilgi pretojās katoļu pāvesta jaunievedumam. Dānija, Norvēģija un Vācijas protestantu zemes dzīvo pēc Jūlija kalendāra līdz 1700. gadam, bet Lielbritānija un tās kolonijās - gandrīz 200 gadus, līdz 1752. gadam.

Sevišķi samežģīta Gregora kalendāra ieviešana izdodas Zviedrijas karaļvalstī. Zviedri nolemj neatmest uzreiz visas 11 dienas, bet gan četrdesmit gadus neievērot garos gadus, tā pamazām panākt pārējo Eiropu. Bet notiek tā, ka 1704. un 1708. gadā par šo lēmumu aizmirst un nodzīvo garos gadus, tā izjūk visa iecerētā kārtība. Karalis Kārlis XII beidzot saprot, ka tāda pakāpeniska pāreja ir nejēdzība, bet, tā vietā, lai ieviestu Gregora kalendāru, viņš atgriežas pie Jūlija kalendāra, dāvājot savai valstij vienu lieku dienu - 1712. gada 30. februāri. Galu galā zviedri pieņem Gregora kalendāru 1753. gadā.

Visilgāk pie Jūlija kalendāra turas pareizticīgās zemes - līdz par 20. gadsimtam. 1916. gadā reforma notiek Bulgārijā, 1919. gadā - Rumānijā, Serbijā un Melnkalnē, tikai 1923. gadā - Grieķijā. 1918. gada janvārī Tautas komisāru padome pieņem lēmumu par datuma maiņu Padomju Krievijā, un Oktobra revolūcijas gadadiena pārceļas uz novembra sākumu.

Interesanta ir Gregora kalendāra ieviešanas vēsture Latvijā. Gregora reformas brīdī Vidzeme un Rīga ir Polijas-Lietuvas sastāvdaļa, taču pamatā luterticīga. Jauno kalendāru te daudzviet uztver kā kontrreformācijas līdzekli. Rīgas Rāte piekrīt to ieviest tikai 1584. gadā, bet Rīgas pilsoņi nepiekrīt, ap Ziemassvētkiem sākas protesti, kas pāraug mazā revolūcijā. Karalis nosūta pret dumpīgo pilsētu karaspēku, bet pilsēta pretojas veselus piecus gadus.

Kurzemē Gregora kalendāru ievieš 17. gadsimta 1. pusē, taču, kad 18. gadsimta gaitā Latvija pamazām nonāk Krievijas īpašumā, te atkal atgriežas Jūlija kalendārs. Ar 20. gadsimta sākumu gan daudzviet sāk ieviesties paralēls abu kalendāru lietojums, un 1915. gadā - agrāk nekā citur Krievijas Impērijā - Latvijā un Lietuvā galīgi pāriet uz "jauno stilu".