16. aprīlis ir vēsture iegājis ar to, ka piedzimis britu aktieris un producents, kuru pasaule atpazīst pēc ūsām, katliņa galvā un spieķi rokās. Tas ir Čārlijs Čaplins.

Čārlzs Spensers Čaplins pasauli ieraudzīja 1889. gada 16. aprīlī, bet šobrīd pasaule viņu labāk zina kā Čārliju Čaplinu, jo viņš, kā viena no spilgtākajām pasaules kino personībām, ir tas, kurš mēmajā kino radīja leģendāro Klaidoni – tipu ar ūsām, katliņcilindru un spieķi rokā.

Čārlijs esot piedzimis astoņos vakarā Londonā, viņa vecāki – Čārlzs Spensers Čaplins vecākais un māte Hanna Čaplina – bijuši mūziklu aktieri. Mamma uzstājusies dažādos teātros un vēl pirms kāzām ar Čaplinu pasaulē laidusi vecāko dēlu, kurš pēc laulībām ticis pie Čaplina uzvārda, lai arī viņa tēvs bijis pavisam cits vīrietis.

Muzikālo aktieru dzīve neiztika bez problēmām – viesizrādes, uzdzīve atstāja savas sekas un vīrs Hannu pameta, kad mazajam Čārlijam vēl nebija pat gadiņš. Palikusi viena ar diviem bērniem, Hanna nonāca neapskaužamās situācijā, jo visu pasliktināja fakts, ka viņa bija zaudējusi balsi, tāpēc iztiku nu nācās nodrošināt, strādājot gadījumu darbus. Turklāt visu vēl sliktāku padarīja fakts, ka mamma cieta no garīga rakstura saslimšanas. Rezultātā septiņu gadu vecumā Čārlijs kopā ar pusbrāli nonāca aprūpes namā bez iztikas līdzekļiem palikušajiem.

Tikmēr Čārlija tēvam, kuram bija patīkams baritons, izvērtās diezgan veiksmīga karjera, un viņš daudz uzstājās gan Londonā gan citviet Eiropā un Ņujorkā. Neraugoties uz to, ka Čārlija tēvs dzīvoja bēdu nepazīdams, sieva un dēls, kā arī padēls grima arvien dziļākā bedrē un trūkumā.

Vecākais brālis Sidnejs vēlāk paudis, ka viņi dzīvojuši absolūtā trūkumā, pustukšā istabiņā un lielākoties badā. Ne viņam, ne Čārlijam ilgi nebija nekādu apavu. Māte novilkusi savas kurpes un iedevusi vienam no zēniem, kuram bijusi kārta doties uz nabagu patversmi pēc labdarības viruma, kas bijusi viņu galvenā iztika visai dienai. Katrā ziņā trūkums nopietni iedragāja Hannas veselību. Sidnejs un Čārlijs sāka klaiņot. Viņus aizturēja un ievietoja bezpajumtnieku bērnu patversmē.

Pirmo reizi uz skatuves Čārlijs nokļuva jau piecu gadu vecumā, aizvietojot mammu, un viņš izpelnījās milzu ovācijas. Deviņu gadu vecumā iestājās bērnu deju grupā, kur jau atkal Čārlijam izdevās pamatīgi smīdināt publiku. Taču drīz vien Čārlijs aizgāja no deju grupas un it kā sāka mācīties, taču patiesībā skolā parādījās reti un pārējā laikā strādāja dažādus gadījuma darbus. Viņš pārdevis avīzes uz ielām, līmējis rotaļlietas, strādājis tipogrāfijā, stikla pūšanas darbnīcā un par ārsta pieņemšanā. Tomēr visu šo laiku viņa sirdī bija sapnis, kas, visticamāk, visiem likās neprātīgs un absolūti neiespējams. Un tomēr divpadsmit gadu vecumā Čārlijs sagaidīja savu pirmo lomu, un tas bija iespējams tāpēc, ka viņš iegājis kādā aktieru aģentūrā un pajautājis, vai nav loma mazam zēnam.

Kad 14 gadu vecumā Čārlijs tika pie puslīdz pastāvīga darba teātrī, viņš neprata pat lasīt, lomu tekstus viņam palīdzējis mācīties pusbrālis Sidnejs. Laiks līdz 19 gadu vecumam pagāja mētājoties pa visu Angliju otrās šķiras teātra trupu sastāvos, bet tā bija lieliska aktiermeistarības skola, kas radīja izcilu komiķi.

1908. gada februārī Čārliju oficiāli pieņēma darbā Freda Karno teātra uzņēmumā, kas galvenokārt uzveda gatavus skečus un pantomīmas ainas mūzikholiem, un drīz viņš kļuva par vienu no vadošajiem aktieriem virknē uzvedumu. Dažus no tiem Čārlijs vēlāk adaptēja arī kino darbiem. Un veiksme stāvēja klāt Čaplinam, kad viņš ar trupu viesojās Amerikā, tur viņu pamanīja kino producents, kas uzaicināja jauno aktieri savā studijā un, lai arī ļoti pakāpeniski, tomēr filmas ar Čārlija piedalīšanos sāka nest peļņu. Čārlijs mazpamazām kļuva par vienu no kinostudijas zvaigznēm.