1918. gadā Lietuva bija Vācijas impērijas karaspēka okupēta zeme, taču lietuviešu nācijā jau vairākas desmitgades bija dzīva doma par neatkarīgu Lietuvas valsti. Tā iemiesojās 1918. gada 16. februārī pieņemtajā Lietuvas neatkarības deklarācijā.

1915. gada vasarā Vācijas karaspēks uzsāka plašu uzbrukumu Pirmā pasaules kara Austrumu frontē, un jau pēc dažām nedēļām vācu rokās bija krituši plaši Krievijas impērijas rietumu apgabali, tai skaitā praktiski visas lietuviešu apdzīvotās teritorijas. Vācijai nebija ļoti konkrētas intereses par šiem apgabaliem, tāpēc, jo sevišķi tuvojoties kara noslēguma posmam, okupācijas iestādes samērā toleranti uzlūkoja lietuviešu nepārprotamo tiecību uz sava valstiskuma atjaunošanu. Jā gan – tieši atjaunošanu, jo lietuvieši sevi uzskatīja par viduslaiku Austrumeiropas lielvalsts – Lietuvas dižkunigaitijas – mantiniekiem. Šai ziņā viņiem bija dots vairāk, nekā viņu ziemeļu kaimiņiem latviešiem un igauņiem. Stāsta Latvijas Universitātes profesors Ēriks Jēkabsons:

„Doma par pilnīgu neatkarību lietuviešiem ir jau 19. gadsimta beigās, latviešiem vāji izskan tikai 1905. gada revolūcijas priekšvakarā. 1914. gadā, kad sākas Pirmais pasaules karš, latvieši ir sabiedriski gatavi, politiski – vēl nē. Tāda situācija izveidojas tā iemesla dēļ, kas ir kopīgi mums un igauņiem,– mums nav bijis sava valstiskuma, lietuviešiem pagātnē ir bijis. Tas tikai nosacīti ir nacionālais valstiskums, taču ir šī ideja par Lietuvas dižkunigaitiju, kuras latviešiem, dabiski, nav. Latviešu elite šai brīdī sāk runāt tikai un vienīgi par autonomiju – tieši tāpat kā igauņi. Lietuvieši šajā brīdī jau runā diezgan izteikti par savu valstiskumu.”

1917. gada septembrī ar vācu okupācijas iestāžu atļauju Viļņā pulcējās Lietuvas neatkarības konferences delegāti. Pieņēma rezolūciju, kas paredzēja suverēnas Lietuvas valsts izveidi, un ievēlēja divdesmit vīru Lietuvas Padomi, kam bija jādarbojas šī mērķa īstenošanai. Starp padomes locekļiem bija astoņi juristi, četri garīdznieki, trīs agronomi, divi finansisti, viens ārsts, viens inženieris un viens grāmatizdevējs. Konferences rezolūciju publicēt vācieši aizliedza, taču padomei darboties ļāva, gan stingrā uzraudzībā. 1917. gada decembrī Vācija piesolīja atzīt Lietuvas neatkarību, ja tā kļūtu par Vācijas satelītvalsti, atstājot Berlīnes ziņā militāros jautājumus, transportu, muitu un valūtu. Lietuvas Padome galu galā piekrita un 11. decembrī pieņēma attiecīga satura deklarāciju par valsts atjaunošanu, taču solītā atzīšana no Vācijas puses tā arī nesekoja. Tikām Vācijas stāvoklis Rietumu frontē kļuva arvien nedrošāks, un arvien vairāk lietuviešu pauda domu, ka valsts tapšanā jāorientējas uz britu, franču un amerikāņu atbalstu. Galu galā 1918. gada 16. februārī Lietuvas Padome pagaidu priekšsēdētāja Jona Basanaviča vadībā pieņēma jaunu Lietuvas neatkarības deklarāciju, kurā vairs nekas nebija teikts par īpašām attiecībām ar Vāciju. Tobrīd gan tā bija tikai deklarācija bez iespējām to īstenot, tomēr tieši 16. februāris tiek svinēts kā Lietuvas Neatkarības diena.