1605. gadā Madridē iznāk Migela Servantesa romāna „Dons Kihots” pirmizdevums.

"Zils spīdums damaskiks

uz zobensmailes,

un man uz vairoga

zaļš papagailis.

Zem bruņām aukstajām

es esmu kails,

un bruņas tāpēc ir,

ka man ir bailes

no dunčiem gļēvajiem,

kas slepus vāžas,

no runčiem glaimīgiem,

kas virsū bāžas,

no vārdiem - miroņiem,

kas vijas važās,

no vēja dzirnavām, kas nesagāžas…"

Tā 1970. gadā raksta latviešu dzejnieks Ojārs Vācietis, būdams viens no tūkstošiem dažādu zemju un tautu literātu, mākslinieku, mūziķu, skatuves un ekrāna meistaru, kuri tā vai citādi pievērsušies personāžam un sižetam, kuru pasaule pirmo reizi iepazina 1605. gada 16. janvārī. Šajā dienā no Madrides grāmattirgotāja un apgādnieka Fransisko de Roblesa spiestuves pie lasītājiem devās grāmata, kuras titullapā bija lasāms "Atjautīgais idalgo Lamančas Dons Kihots. Migela Servantesa de Saavedras sacerēts." Stāsts par vienlīdz smieklīgā un cēlā spāņu idalgo Dona Kihota, viņa uzticamā ieročnesēja Sančo Pansas, zirga Rosinantes un sirdsdāmas Tobosas Dulsinejas gaitām jau drīz pēc izdošanas kļuva par, šodienas žargonā runājot, bestselleru.

Un tāds tas ir palicis līdz pat mūsu dienām - pēc šībrīža datiem "Dons Kihots" ir ceturtā visvairāk izdotā grāmata pasaules vēsturē un visvairāk izdotais daiļliteratūras darbs - tā kopējā tirāža pa šiem četriem gadsimtiem sasniegusi pusmiljardu eksemplāru, vairāk ir tikai Bībelei, Korānam un "Priekšsēdētāja Mao citātu krājumam". Pēc šī paša saraksta spriežot, Lamančas Dons Kihots ir visu laiku un tautu pazītākais prozas personāžs, tālu apsteidzot savus tuvākos sāncenšus - tādus kā grāfu Montekristo, Hariju Poteru un Bilbo Baginsu. Ar krietno idalgo atpazīstamībā varētu mēroties vienīgi vēl Šekspīra populārākie tēli, kurus vairāk tiražē skatuve nevis iespiedmašīna. Starp citu, angļu drāmas ģēnijs Šekspīrs un "Dona Kihota" autors ir laikabiedri, vēl vairāk - miruši vienā un tajā pašā datumā. Tas gan nenozīmē, ka vienā un tajā pašā dienā, jo Anglija tad vēl nav pieņēmusi Gregora kalendāru, tāpēc tur 23. aprīlis iestājas desmit dienas vēlāk. Tomēr tas nav traucējis dažiem izvirzīt fantastisku teoriju, ka "Donu Kihotu" un "Makbetu", "Otello" un "Hamletu" radījusi viena un tā pati persona vai personu grupa. Nekādu daudz maz nopietnu pierādījumu šai teorijai nav, tomēr minētā sakritība divu tāda mēroga dižgaru nāves datumos, protams, provocē uz ekstravagantiem pieņēmumiem.

Servantesa romāna kulturālā ietekme ir, nepārspīlējot, milzīga. Lai minam tādus izcilus un arī tik dažādus literāros tēlus kā Lourensa Stērna Tristrams Šendijs, Čārlza Dikensa misters Semjuels Pikviks, Gistava Flobēra Bovarī kundze, Fjodora Dostojevska kņazs Miškins, Grema Grīna monsenjors Kihots - tais visos, un vēl daudzos daudzos citos, var saskatīt ko no krietnā Lamančas idalgo vaibstiem. Donkihota vārds mūsdienās laikam gan visās Eiropas valodās kļuvis par sugas vārdu - apzīmējumu cīnītājam, kura principialitāte un nepiekāpība apkārtējiem šķiet bezjēdzīga un smieklīga, arī traucējoša un kaitinoša, bet savā būtībā apliecina retajiem sasniedzamu ideālu un varonību. Dzejnieces Vizmas Belšavicas vārdiem sakot:

"Maļ vējdzirnavas melus

Un meliem zemi baro.

Lūst kauli. Šķēpi nelūst,

Un donkihoti karo."