Aromātisks vīns un reibinošā uzvaras garša – tas bija kokteilis, kas 1878. gada 16. janvārī iedvesmojas krievu dragūnu eskadronu uzbrukt veselai turku armijas divīzijai un atņemt tai Plovdivas pilsētu Bulgārijā, tā paglābjot to no izpostīšanas.

Plovdiva ir pilsēta Bulgārijas centrālajā daļā, uz dienvidaustrumiem no galvaspilsētas Sofijas. 14. gadsimta vidū pilsēta padevās Osmaņu turku armijai un palika turku varā nākamos piecus gadsimtus, līdz 1878. gada 16. janvārī to straujā uzbrukumā ieņēma krievu armija.

Turku kundzības laikā Plovdiva uzplauka. Pilsēta atradās nozīmīgu tirdzniecības ceļu krustpunktā, samērā tuvu Osmaņu impērijas galvaspilsētai Konstantinopolei, bagātas provinces centrā. Te attīstījās amati, notika tirgi, 19. gadsimtā šeit sāka veidoties moderna tekstilrūpniecība un banku bizness. Kad bulgāru atbrīvošanās cīņa pret turkiem 1877. gadā izraisīja Krievu - turku karu, Plovdiva bija lielākā Bulgārijas pilsēta. 1877. gada decembrī krievu armija ieņēma Sofiju, bet 1878. gada janvārī, pēc pusgadu ilgušām kaujām, salauza turku pretestību pie Šipkas pārejas. Turki, iepriekšējo neveiksmju stipri demoralizēti, atkāpās uz austrumiem. Plovdiva bija pēdējais nozīmīgākais atbalsta punkts ceļā uz Konstantinopoli, tomēr turku virspavēlnieks Osmans Pašā necerēja pilsētu ilgi noturēt. Garnizonam bija dota pavēle segt galveno spēku atkāpšanos un pēc tam Plovdivu nodedzināt. Tomēr, par laimi plovdiviešiem, šo pavēli garnizons un tā komandieris Suleimans Pašā tā arī neizpildīja - turku plānus izjauca pēkšņs un, domājams, iepriekš neplānots krievu dragūnu kavalērijas uzbrukums.

Plovdiva bija labi nocietināta, un turku divīzija, kura to aizstāvēja, kaut arī nepilnā sastāvā, piederēja pie labākajām Osmaņu armijā. Uzbrūkošā krievu karaspēka komandieris ģenerālis Josifs Gurko, sastapis spēcīgu pretestību, nolēma pilsētu apiet, sagraujot turku flangus un viņus ielencot. 15. janvāra vakarā pie ģenerāļa ar ziņojumu ieradās dragūnu eskadrona komandieris, kapteinis Konstantīns Burago. Brašais kapteinis ziņoja, ka viņa vīri šķērsojuši Maricas upi, ieņēmuši pozīciju un gatavi rītdienas uzbrukumam.

"Gaidu turpmākās pavēles!" beigās vēl noskaldīja kapteinis.

"Lieliski! Nu tad - ieņemiet Plovdivu!" ar smaidu teica ģenerālis. Tas, saprotams, bija joks. Viens dragūnu eskadrons nekādi nevarēja mēroties spēkiem ar veselu ienaidnieka divīziju - tā būtu pašnāvība. Ģenerālis Gurko, šādi jokodams, rēķinājās ar kapteiņa veselo saprātu, taču viņš nebija apsvēris viņa tā brīža dvēseles stāvokli. Gaisā jau vēdīja tuvās spožās uzvaras priekšnojautas, reibinādamas dragūnus vairāk nekā aromātiskais bulgāru vīns. Bet arī vīns bija, un jo sevišķi tajā vakarā pie Plovdivas.

Janvārī arī Bulgārijas centrālajos rajonos temperatūra nereti ir zemāka par nulli. Tā tas bija arī tovakar, un kapteinis Burago, baidīdamies, ka dienas laikā krietni svīdušie eskadrona zirgi varētu apaukstēties, lika lietā senu kavalēristu paņēmienu - viņš pavēlēja padzirdīt lopiņus ar vīnu. Protams, stiprinājās arī paši dragūni, arī kapteinis nepalika bešā. Tā nu, uzklausījis ģenerāļa nenopietni domāto pavēli, Burago auļoja uz eskadrona nometni un komandēja: "Seglos!" Jau pēc kādas pusstundas ap simtu iereibušu krievu dragūnu iereibušu zirgu mugurā brāzās pa Plovdivas ielām, savu nelielo skaitu kompensēdami ar troksni un ātrumu. Nabaga turkiem viņi droši vien šķita kā elles sūtītu šaitanu pulks, un Suleimana pašā karavīri panikā pameta pilsētu. Pārsteigtā ģenerāļa Gurko štābā pienāca kapteiņa Burago ziņojums, ka Plovdiva ieņemta un dragūni nepacietīgi gaida papildspēkus. Ģenerāļa joks savienojumā ar sarkanvīnu bija izrādījies veiksme gan pilsētai, kuru paglāba no nodedzināšanas, gan kapteinim Burago, kurš nopelnīja Jura krustu, plovdiviešu mūžīgu pateicību un vietu pasaules vēstures anālēs.