Lielbritānija, kā zināms, ir futbola dzimtene, kur līdzīgas bumbu spēles spēlētas zēnu privātskolās jau kopš 15. gadsimta. 19. gs. vidū futbols ieguva arvien lielāku popularitāti, izveidojās futbola asociācija, un pirmā asociācijas kausa finālspēle notika 1872. gada 16. martā.

 

Bumbu spēles Eiropā bijušas pazīstamas jau Romas impērijas laikos, un, gadsimtiem ritot, kļuvušas arvien populārākas. Sevišķi izplatītas bijušas primitīvas futbola sacīkstes starp kaimiņu ciemiem, kas notikušas Meteņos, kad ļaudis krietni izlustējušies pirms lielā gavēņa. Protams, šīm spēlēm bija visai aptuveni noteikumi un attāla līdzība ar moderno futbolu. Mūsdienu populārākā sporta veida radīšanā neatsveramu ieguldījumu deva Anglijas privātskolas, kuras pastāvēja jau kopš viduslaikiem, un to audzēkņu vidū šī spēle bija visai izplatīta. Jau 15. gadsimtā šo skolu pedagogi saprata, ka tādu bumbas dzenāšanu var padarīt par skolniekiem derīgu un veselīgu nodarbi, un sāka mērķtiecīgi organizēt spēlēšanu. Arī angļu vārds football –, burtiski tulkojot, ‘kājbumba’ – pazīstams jau kopš 16. gadsimta.

Pirmie rakstītie futbola noteikumi tapuši Ītonas koledžā 1815. gadā, taču vēl vairākas desmitgades katrai skolai noteikumi bija atšķirīgi. Tikai 19. gadsimta 40. gados, kad dzelzceļa sniegtās pārvietošanās iespējas ļāva organizēt mačus starp dažādu skolu komandām, radās nepieciešamība pēc vienotiem noteikumiem un spēles standartiem. 19. gadsimta 50. gados futbols kļuva arvien populārāks arī ārpus privātskolu vides, Anglijā un Skotijā dibinājās desmitiem jaunu komandu un 1863. gadā trīspadsmit Londonas klubu pārstāvji nodibināja Anglijas Futbola asociāciju. Nākamās desmitgades sākumā asociācija organizēja vēsturē pirmo nacionālo futbola čempionātu – Futbola asociācijas kausu. Kausa finālspēle, kurā sacentās Britu armijas Inženiertehnisko spēku komanda Royal Engineers un Londonas klubs Wanderers, notika Londonā, Kenningtonas rajona stadionā "The Oval" 1872. gada 16. martā.

Abām komandām bija visai atšķirīgs spēles stils. Wanderers, kuru sastāvā bija dažādu privātskolu absolventi, orientējās uz spēlētāju individuālo meistarību, viņu māku driblēt bumbu, savukārt „Karaliskie inženieri” bija pirmā britu komanda, kura centās izkopt kombināciju futbolu, kurā svarīgākā prasme ir piespēlēt. „Inženieri” pirms mača tika uzskatīti par favorītiem, taču šoreiz veiksme nebija viņu pusē. Vispirms jau izlozē par tiesībām izvēlēties laukuma pusi laimīgā loze krita Wanderers, kuri, protams, izvēlējās tā, lai mača sākumā pretiniekiem tieši sejā spīdētu saule un pūstu vējš. Jau pašā spēles sākumā atslēgas kaulu salauza „Inženieru” uzbrucējs Edmunds Kresvels. Viņš gan vīrišķīgi palika laukumā, tomēr uzbrukuma smailē darboties vairs nevarēja.

Mača piecpadsmitajā minūtē Wanderers uzbrucējs Roberts Vaidels, dēvēts arī par „Dribla karali”, veica izcilu izgājienu un piespēlēja malējam aizsargam Mortonam Betsam, kurš no asa leņķa raidīja bumbu Royal Engineers vārtos. Saskaņā ar tā laika noteikumiem pēc iesistiem vārtiem komandas apmainījās laukuma pusēm, tomēr arī tas nenāca par labu „Inženieriem”. Visu atlikušo maču laukumā dominēja Wanderers, un tikai vārtsarga Viljama Merimena meistarība glāba armijas klubu no vēl vairākiem zaudētiem vārtiem. Tā nu Betsa iesistie vārti arī palika šai mačā vienīgie, un Wanderers kļuva par pirmajiem Futbola asociācijas kausa ieguvējiem. Starp citu, šo godu viņi izcīnīja vēl četras reizes, savukārt Royal Engineers – divas reizes.