Lielā Franču revolūcija, kas uzliesmoja 1789. gadā, vērsās pret daudzējādā ziņā novecojušo un netaisnīgo kārtību valstī. Tomēr tautas nepatika bija tēmēta pret konkrētiem šī režīma pārstāvjiem, starp kuriem teju vai kā pirmā jāmin karaļa Luija XVI sieva Marija Antuanete. Savu dzīvi gāztā karaliene beidza uz ešafota 1793. gada 16. oktobrī.

Princese Marija Antonija no Hābsburgu-Lotringas nama nāca pasaulē Vīnē Hofburgas pilī 1755. gadā kā piecpadsmitais bērns savu vecāku – Svētās Romas impērijas ķeizara Franča I un Austrijas imperatores Marijas Terēzijas ģimenē. Marijai Antonijai ritēja piecpadsmitais mūža gads, kad Francijas karalis Luijs XV lūdza viņu izdot pie sava mazdēla un Francijas troņmantnieka jeb dofina Luija Augusta. Vēl dažas desmitgades iepriekš šādas laulības nebūtu domājams, jo Francija un Hābsburgi bija gadsimtiem seni pretinieki, taču tobrīd, 18. gs. vidū, spēku samēri Eiropā strauji mainījās, un agrākie pretinieki kļuva par sabiedrotajiem.

1770. gada maijā Versaļā tika svinētas kāzas, jaunā dofine franciskoja savu vārdu, kļūdama par Mariju Antuaneti, un kad 1774. gadā Luijs XV beidza savas šīs zemes gaitas, viņa līdz ar savu vīru, karali Luiju XVI kāpa Francijas tronī. Tobrīd neviens, protams, nenojauta, cik traģiski šai ģimenei beigsies viņu valdīšana.

Francija pastāvīgi cīnījās ar finansiālām problēmām. Valsts bija iedzīvojusies pamatīgos parādos, no kuriem nekādi nejaudāja izkļūt, un galma tēriņi, tai skaitā karalienes pamatīgie izdevumi, šo situāciju nepavisam neuzlaboja. Diemžēl arī Luijs XVI nebija tas spējīgākais valdnieks. Pa laikam būdams depresīvā noskaņojumā, viņš labprāt atkratījās no valdīšanas rūpēm, tai skaitā klausīdams sievas padomiem, kuri ne vienmēr bija tie pareizākie.

Pēc Marijas Antuanetes iniciatīvas Francija iesaistījās karā pret Lielbritāniju, atbalstot Ziemeļamerikas kolonijas to cīņā par neatkarību. Tas lielā mērā izšķīra Amerikas Neatkarības kara likteni, ļaujot nodibināties Savienotajām Valstīm, taču Francijas ieguvumi bija samērā nelieli, bet tēriņi – iespaidīgi. Tomēr lai cik neizdevusies arī nebūtu Luija XVI un Marijas Antuanetes valdīšana, franču sabiedrības nepatika pret karalieni daudzkārt pārsniedza viņas domājamo līdzatbildību par valsts likstām. Baumas un drukāti pamfleti vainoja Mariju Antuaneti ne vien izšķērdībā, bet arī Francijas naudas sūtīšanā uz Austriju. Tāpat tika izplatīti izdomājumi par orģijām, kuras valdniece rīkojot galmā, un par viņas mīlas sakariem ar abu dzimumu galminiekiem.

Franču tautas apziņā Marija Antuanete kļuva par visu tā dēvētā Vecā režīma trūkumu iemiesojumu: baudkāru, izvirtušu, izšķērdīgu un infantilu ārzemnieci, kuras vienīgās rūpes ir pakalpot Austrijai uz Francijas rēķina.

Francijas karaliskās ģimenes ceļš pretim traģiskajam galam aizsākās 1789. gadā, kad vairāki neražas gadi bija izraisījuši valstī labības trūkumu un ekonomiskā stāvokļa destabilizēšanos. Karaļa lēmums pēc 175 gadu pārtraukuma sasaukt parlamentu tikai eskalēja situāciju. Deputātu vidū pārsvaru guva revolucionārs noskaņojums, vecā kārtu pārstāvju sapulce pārtapa Nacionālajā Asamblejā, kas sāka radikāli ierobežot karaļa varu. Kādu laiku vēl šķita, ka Francijā izveidosies konstitucionāla monarhija pēc Lielbritānijas parauga, taču gan likumdevēji, gan sabiedrība arvien radikalizējās. Kritiskais lūzuma punkts bija karaliskās ģimenes mēģinājums 1791. gadā pamest valsti. Viņus atklāja, arestēja un nogādāja atpakaļ Parīzē, kur ieslodzīja mājas arestā.

1792. gada septembrī Nacionālā Sapulce pasludināja Franciju par republiku. Pilsoni Luiju Kapē, kā tagad dēvēja gāzto monarhu, tiesāja, atzina par vainīgu valsts nodevībā un 1793. gada janvārī giljotinēja. Arvien aktīvāk tika izplatīta ideja, ka jātiesā arī Kapē atraitne, kuru daudzi uzlūkoja par īsteno vainīgo. 1793. gada 14. oktobrī Marija Antuanete stājās Revolucionārā tribunāla priekšā, kas pēc divas dienas ilga procesa atzina viņu par vainīgu valsts kases izzagšanā, sazvērestībā pret valsts iekšējo un ārējo drošību un valsts nodevībā, piespriežot nāvessodu.

1793. gada 16. oktobrī bijusī karaliene Marija Antuanete kāpa uz ešafota. Viņas pēdējie vārdi pirms giljotinēšanas bijuši: „Piedodiet, kungs, es tā negribēju!”, kad viņa nejauši uzkāpusi bendem uz kājas.

Attēls: Francijas karaliene Marija Antuanete. Žana Batista Andrē Gotīra-Dagoti (Jean-Baptiste-André Gautier-Dagoty)  darbs.