1976. gada 16. septembrī armēņu peldētājs Šavaršs Karapetjans varonīgi izglāba divdesmit cilvēkus, trolejbusam iegāžoties Erevānas ūdenskrātuvē.

Šavaršam Karapetjanam 1976. gada 16 septembra rīts bija parasts, diezgan drēgns, viņš treniņu nolūkos skrēja savus dienišķos divdesmit kilometrus, kad izdzirdēja troksni un pamanīja slīkstošu trolejbusu. Precīzs avārijas cēlonis, kāpēc trolejbuss iebraucis ūdenī nav zināms. Daži teica, ka viens no pasažieriem pēc kārtīgas vārdu pārmaiņas uzbrucis vadītājam, kā rezultātā zaudēta kontrole pār braucamo, vēl citi apgalvo, ka vadītājam bijusi sirdslēkme. Bet jebkurā gadījumā, uzbraucot uz tilta pašā Erevānas centrā, trolejbuss strauji mainījis kursu un iegāzies lejā Ervānas ezerā.

Avārijas troksnis piesaistīja tuvumā esošo sportistu uzmanību, un viens no viņiem bija 23 gadu vecais peldētājs Šavaršs Karapetjans, 11 kārtējs pasaules rekordists, 17 kārtējs pasaules, 13 kārtējs Eiropas un septiņkārtējs PSRS čempions zemūdens peldēšanā.

Kā viņš pats vēlāk kādā intervijā teicis: “Sākumā tas bija biedējoši. Troksnis bija tik skaļš, it kā būtu uzsprāgusi bumba. Pats esmu pāris reižu slīcis, tāpēc varēju iedomāties šo 92 cilvēku mokas un es zināju, kā viņi mirs.”

Bet tajā brīdī Karapetjans aci nepamirkšķinot lēcis ūdenī, pavēlot savam brālim Kamo, arī peldēšanas čempionam, palīdzēt viņam no krasta. Pats tikmēr aizpeldējis divdesmit piecus metrus no krasta un ieniris desmit metru dziļumā līdz trolejbusam, kur gandrīz pilnīgā tumsā ar kājām izsita logu. Trolejbusā bija 92 pasažieri, un Šavaršs kā peldētājs ar pamatīgām niršanas iemaņām paguva aprēķināt, ka katra pasažiera glābšanai nepieciešamas 30 līdz 35 sekundes.

Jāpiebilst, ka niršana 10 metru dziļumā bija ļoti sarežģīta pat tik trenētam un sportiskam cilvēkam, kāds tolaik bija Šavaršs. Visu apgrūtināja fakts, ka ūdens tajā vietā bija netīrs, pilns smilšu un dūņu, kas redzamību padarīja neiespējamu. Turklāt pasažieri paši no iekšpuses nevarēja ne atlauzt durvis, ne izsist logus. Tāpēc viņiem nekas cits neatlika, kā gaidīt nāvi kopējā dzelzs kapā desmit metru dziļumā.

Kā rāda izmeklēšanas liecība, tad nogrimušā trolejbusa stiklu peldētājs izsita ar kājām un ikreiz, lienot trolejbusā pakaļ kārtējam cilvēkam, sportists uzplēsis pa jaunam pušumam. Tā kā Erevānas ezerā ieplūda arī kanalizācijas un notekūdeņi, tas izraisīja asins saindēšanos. Glābšanas operācija ilga 44 minūtes un pavisam no ezera viņš palīdzēja izkļūt 37 no 92 pasažieriem. Pēdējā ieniršana bijusi jau uz spēku izsīkuma robežas, un viņš cietušā vietā satvēris sēdekli. Pats glābējs atzinis, ka vēl ilgi redzējis murgu par krēsla mīkstumu, kas būtu varējusi būt kāda izglābta dzīvība. Diemžēl no visiem cilvēkiem, ko peldētājs izcēla no ūdens, mediķi turpat krastā strādājot varēja izglābt 20 dzīvību.

Divdesmit izglābto cilvēku cena bija viņa paša sportista karjeras cena. Ar plaušu komplikācijām un neskaitāmiem ievainojumiem viņš bez samaņas pavadīja 45 dienas. Pēc izrakstīšanas no slimnīcas Karapetjans atkal devās trenēties, bet peldēšana zem ūdens sāpīgi atbalsojās plaušās. Tomēr sportists atteicās doties pensijā bez vēl vienas medaļas. Un pie tādas viņš tika, tiesa, pēcāk atzinis, ka peldējis uz samaņas zaudēšanas robežas. Par viņa varoņdarbu valsts uzzināja tikai divus gadus vēlāk, jo visi lietas materiāli glabājās prokurora kabinetā. Pēc tam gan sportistu apbalvoja ar goda ordeņiem un medaļām, bet pēc publikācijas laikrakstā “Komsomoļskaja pravda” viņš kļuva par Padomju Savienības mēroga varoni. 1986. gadā viņa vārdā nosaukts asteroīds.

Neraugoties uz to, ka karjera sportistam pārtrūka pašā pilnbriedā, viņš turpina audzināt nākamo sportistu paaudzi un sauc sevi par laimīgu cilvēku, sakot, ka viņa dzīves lielākais sasniegums ir izglābtās dzīvības.