Simfonijas partitūra, pie kuras Francis Šūberts bija strādājis 1822. gadā, taču tā arī nepabeidzis, tika nodota atklātībai tikai 37 gadus pēc autora nāves. Tā nu Šūberta 8. jeb Nepabeigtā simfonija tika pirmatskaņota Vīne 1865. gada 17. decembrī.

1865. gadā pie komponista Anselma Hitenbrennera, kurš mitinājās dzimtas īpašumā Oberandricā Grācas pievārtē, ieradās ievērojams viesis – diriģents un Vīnes konservatorijas profesors Johans fon Herbeks. Namatēvs, tobrīd jau sirmgalvis, bet pusgadsimtu iepriekš mutuļojošās Vīnes muzikālās dzīves dalībnieks, atklāja viesim kādu ilgi glabātu noslēpumu: viņa īpašumā bija līdz tam nevienam nezināma Franča Šūberta partitūra – divas daļas no nepabeigtas simfonijas. Šo skaņdarbu Šūberts bija komponējis Grācas Mūzikas biedrībai 1822. gadā, taču palicis pusceļā un sešus gadus vēlāk aizgājis mūžībā. Tā nu šīs divas daļas un vēl pāris lappuses no trešās turpmākos 37 gadus bija glabājušās pie Hitenbrennera. Fon Herbeks, liels Šūberta mūzikas cienītājs, tūdaļ saprata, ka viņa rokās nonācis izcils skaņdarbs. 1865. gada 17. decembrī Franča Šūberta Nepabeigtā simfonija, Johana fon Herbeka diriģēta, tika pirmatskaņota Vīnē.

Kāpēc simfonija tā arī palikusi nepabeigta? Daži muzikologi izteikuši pieņēmumu, ka tāda bijusi autora iecere. Šis Šūberta skaņdarbs bieži tiek dēvēts par pirmo romantisma simfoniju, un romantisma laikmetā divdaļīga simfonijas forma kļuva vispārpieņemta, atšķirībā no klasicisma perioda četrdaļīgās. Tomēr šādam pieņēmuam runā pretī gan skaņdarba kompozīcija, gan pāris lappuses no iesāktās trešās daļas Hitenbrennera manuskriptā un arī atbilstošs trešās daļas neorķestrēts uzmetums, kas atrasts Šūberta arhīvā. Ir pētnieki, kas uzskata, ka tikusi uzrakstīta arī ceturtā daļa, taču komponists, vajadzības spiests, to izmatojis kā interlūdiju mūzikai Helmīnes de Šezī lugai „Rozamunde”. Vēl citi izsaka aizdomas, ka Anselms Hitenbrenners mākslinieciskas skaudības uzplūdā iznīcinājis daļu sava talantīgākā kolēģa veikumu. Tie visi ir tikai pieņēmumi. Fakts ir tas, ka ilgi pēc komponista nāves atklātais darbs, kaut nepabeigts, ir izcils un savam laikam spilgti novatorisks.

Pirmatskaņojuma klausītājs, kritiķis Eduards Hansliks rakstīja: „Kad pēc ievadtaktīm klarnete un oboja unisonā uzsāk valdzinošu melodiju, stīgām klusi sanot fonā, pat bērns atpazīst komponistu, un zāli pāršalc slāpēts izsauciens: „Šūberts!” Viņš vēl nav klāt, bet jūs jau zināt šos soļus, šo viņam vien raksturīgo durvju vērumu… Visa šī daļa ir viena vienīga valdzinoša melodiju straume, par spīti tās spēkam un ģenialitātei tik kristāltīra, ka jūs spējat saskatīt ik oli gultnē. Un visur tas pats siltums, tas pats saulstaru zelts, kas liek pumpuriem plaukt! Žēlabu vai dusmu skaņas reti ielaužas šajā klusās, intīmās laimes pilnajā dziesmā, mūzikas negaisa mākoņos te zibeņo muzikāli efekti, nevis bīstamas kaislības… Abu daļu skaniskā daile ir apburoša. Ar dažām mežraga pasāžām, ar nejaušu īsu klarnetes vai obojas solo, kuram pamatā visvienkāršākā, visdabiskākā orķestrācija, Šūberts panāk skaniskos efektus, kas Vāgneram ar viņa izsmalcināto instrumentāciju tā arī paliek nesasniegti.”