Aukstā kara laikā pretstāvē starp Rietumiem un Austrumiem ļoti liela nozīme bija ideoloģiskajai cīņai, tātad arī propagandas instrumentiem. Viens no tādiem bija Savienoto Valstu valdības finansētā raidstacija „Amerikas Balss”, kas savu pirmo pārraidi krievu valodā laida ēterā 1947. gada 17. februārī.

„Amerikas Balss” intervāla signālu ar tam sekojošo marša melodiju „Yankee Doodle” pazīst klausītāji lielākajā daļā pasaules, un ne tikai nule izskanējušajā angļu versijā. Savas pastāvēšanas laikā Savienoto Valstu starptautiskais sabiedriskais raidītājs „Voice of America” – „Amerikas Balss” – ir raidījusi vairāk nekā 80 valodās un dialektos, un arī šobrīd turpina raidīt 47. Arī Latvijā, domājams, vēl ir visai daudz radioklausītāju, kuri atceras ik dienas sagaidīto uzrunu: „Šī ir Amerikas Balss no Vašingtonas” Un kaut arī padomju okupācijas periodā „Amerikas Balss” klausīšanās bija ne tikai apgrūtināta režīma īstenotās radiosignāla slāpēšanas dēļ, bet varēja draudēt arī ar zināmām nepatikšanām, toreizējā Latvijas PSR „Amerikas Balsij” bija, domājams, desmiti, bet, visdrīzāk, simti tūkstošu klausītāju.

„Amerikas Balss” savu darbību uzsāka Otrā pasaules kara laikā, tās pirmajai pārraidei izskanot ēterā 1942. gada 1. februārī vācu valodā. Tobrīd tas bija propagandas līdzeklis cīņā pret nacistisko Vāciju, Japānas impēriju un citām t.s. Ass valstīm. Taču savas darbības apogeju „Amerikas Balss” sasniedza nākamajā vēstures etapā – Aukstā kara posmā. Šai ziņā nozīmīgākā robežšķirtne ir 1947. gada 17. februāris, kad izskanēja pirmā padomju klausītājiem adresētā pārraide krievu valodā.

Divus gadus vēlāk pārraides sāka „Amerikas Balss” ukraiņu dienests, bet 1951. gadā pievienojās vēl veselas septiņas toreizējai Padomju Savienībai pakļautu nāciju valodas: armēņu, gruzīnu, azerbaidžāņu, tatāru un arī trīs okupēto Baltijas valstu valodas. Pirmā pārraide lietuviešu valodā izskanēja 1951. gada 16. februārī, pirmās pārraides latviski un igauniski – 3. jūnijā. Padomju Savienība jau 1949. gada aprīlī sāka rietumu radiopārraižu sistemātisku slāpēšanu, kas cītīgi turpinājās līdz pat 80. gadu vidum. Tomēr pat padomju impērijai nebija tik daudz līdzekļu, lai noslāpētu visas nevēlamās pārraides visā plašajā teritorijā – daudzmaz efektīvi tas izdevās tikai lielajās pilsētās.

„Amerikas Balss” tapšanas brīdī un arī pastāvēšanas pirmajās desmitgadēs raidstacijas propagandiskais raksturs nešķita kaut kas apšaubāms. Tomēr ar laiku, Rietumu demokrātijās attīstoties priekšstatiem par kvalitatīvu žurnālistiku, iezīmējās arvien striktāks nošķīrums starp varas un radio profesionāļu viedokli. Zīmīgi, ka jau 1948. gadā tika pieņemts t.s. Smita-Munta akts, kas liedz no Savienoto Valstu budžeta finansētām raidstacijām raidīt savas valsts teritorijā. Tomēr par izšķirošo laikposmu šai ziņā kļuva pagājušā gadsimta 70. gadi, kad risinājās tādi pašā Amerikā pretrunīgi vērtēti procesi kā Vjetnamas karš un Votergeitas skandāls. Šai laikā „Amerikas Balss” spēja sevi apliecināt kā neatkarīgu mediju, kas 1976. gadā tika nostiprināts likumā, prezidentam Džeraldam Fordam apstiprinot raidorganizācijas statūtus. Kopš 1982. gada „Amerikas Balss” raidījumos tiek strikti izdalīti redakcijas komentāri, kas pauž Savienoto Valstu valdības viedokli un nav sajaucami ar ziņām.