1904. gada 17. janvārī Maskavas Dailes teātrī pasaules pirmizrādi piedzīvoja krievu dramaturga Antona Čehova pēdējā luga „Ķiršu dārzs” – vēstījums par 19. gs. Krieviju, kurai neizbēgami jāiet bojā, nespējot pielāgoties jaunā laikmeta prasībām.

Krievu valodā, mainoties vārda uzsvaram, mēdz mainīties arī vārda nozīme. Tā Antona Čehova lugas „Ķiršu dārzs” nosaukums precīzi tulkots atpakaļ krievu valodā skanētu „Ви́шневый сад”, taču krieviski to izrunā kā „Вишнёвый сад”, kas latviski drīzāk būtu tulkojams kā  „Ķirškoku dārzs”. „„Ķiršu dārzs” – tas ir lietišķs, komerciāls dārzs, kas nes peļņu. Tāds dārzs vajadzīgs arī šajos laikos. Bet „Ķirškoku dārzs” peļņu nenes, tas sevī, savā ziedošajā baltumā glabā zudušās muižnieku dzīves poēziju. Tāds dārzs aug un zied priekam, izlutinātu estētu acu baudai. Žēl to iznīcināt, bet nākas, jo valsts ekonomiskās attīstības process to prasa.” Tā šo nosaukumā ietverto smalko nozīmes niansi, par kuras atradumu pats Čehovs sajūsminājies, atšifrē krievu teātra korifejs Konstantīns Staņislavskis. Viņa iestudējumā Maskavas Dailes teātrī „Ķiršu dārzs” piedzīvoja savu pasaules pirmizrādi 1904. gada 17. janvārī.

Luga ir Antona Čehova pēdējais skatuves darbs, un pirmizrāde notiek pusgadu pirms viņa nāves un nepilnu gadu pirms 1905. gada revolūcijas sākuma. Aizejošo, jaunajam laikmetam pielāgoties nespējīgo Krievijas sociālo realitāti dramaturgs ietvēris ziedošā dārza tēlā, bet briestošo pārmaiņu neizbēgamība viņam izskan vien kā attāli cirvja klaudzini lugas finālā. Lugas darbība risinās kādā Krievijas provinces muižā, kurā ieradusies tās īpašniece Ļubova Raņevska. Kundze pastāvīgi mitinās Parīzē, taču lauku īpašums, kur pagājusi bērnība un jaunības dienas, vairs nedod dzīvei nepieciešamos līdzekļus, un to nākas pārdot. Visi skumst par bojāejai nolemto ķiršu dārzu, taču nevienam nav konkrēta plāna un gatavības to glābt. Galu galā īpašumu nopērk jaunbagātnieks Lopahins – kādreizējo dzimtcilvēku atvase –, kuram šī ir personiska un arī šķiriska uzvara. Spilgta kā nevienā citā Čehova lugā te ir viņam raksturīgā darbība it kā bez kāpinājuma un replikas it kā bez dialoga – tā varoņu savstarpējo attiecību zīmējums veidojas izplūdis un aptuvens, bet jo spilgtāk iezīmējas viņu attiecības ar simbolisko Ķiršu dārzu.

Antons Čehovs savu „Ķiršu dārzu” nodēvējis par komēdiju, un tas var šķist paradoksāli. Šo paradoksu nesen pieminēja literatūrzinātniece Līvija Volkova sarunā par Rūdolfu Blaumani raidījumā „Šīs dienas acīm”.  Arī latviešu dramaturģijā ir savs „Ķiršu dārzs” – tā ir Blaumaņa „Indrānu” ošu gatve. Taču ja Indrānu tēvam nav lemts ilgi pārdzīvot savus mirušos kokus, tad Čehova varone Raņevska, pārdevusi Ķiršu dārzu, rezignēta atgriežas Parīzē izlietot par darījumu iegūto summu. Vienīgais, kam luga noslēdzas traģiski, galu galā ir tikai izciršanai nolemtais dārzs. Un, kā ir teicis britu drāmas kritiķis Ēriks Bentlijs, traģēdija no komēdijas atšķiras ar to, ka pirmā pievēršas dzīvības un nāves jautājumiem, bet otrā noņemas tikai ar naudu.