1939. gada 17. jūnijs ir diena, kad Francijā pēdējo reizi publiski kādam nocērt galvu. Un slepkava Eižēns Veidmans kļūst par pēdējo cilvēku, kurš Francijā tiek publiski giljotinēts.

Pēdējais publiski giljotinētais noziedznieks bija Eižens Veidmans, kuru par vainīgu atzina sešās slepkavībās. Nāvessodu viņam izpildīja 1939. gada 17. jūnijā pie Senpjēra cietuma, Versaļā.

Veidmans piedzima Vācijā, Frankfurtē pie Mainas uzņēmēja ģimenē un zagt viņš sācis jau puikas gados, tāpēc diezgan likumsakarīgi, ka agri nokļuvis cietumā. Un tieši tur saticis savu kriminālos partnerus. Iznācis no cietuma, viņš kopā ar draugiem Francijā nolaupīja bagātus tūristus, pieprasot izpirkuma maksu. Vienā šādā reizē notika misēklis, un Veidmens upuri nožņaudzis un apraka villas, kurā bija upuri saticis, dārzā. No tā brīža maisam gals bija vaļā. Visas slepkavības bija veiktas mantkārīgos nolūkos un tās notika burtiski ar dažu nedēļu atstatumu, pārsvarā visus upurus Veidmens bija nogalinājis iešaujot pakausī.

Policija slepkavam uz pēdām nokļuva viņa paša nevērības dēļ. Viņš pie viena no upuriem bija aizmirsis savu vizītkarti. Rezultātā policijai izdevās slepkavu aizturēt. Tiesa slepkavam piesprieda nāvessodu, nocērtot galvu.

Publika pirms nāvessoda izpildes esot bijusi tik provocējoša un histēriska, ka Francijas prezidentam Albēram Lebrēnam nācās pieņemt acumirklīgu lēmumu, ka kopš Lielās franču revolūcijas laikiem, nu jau gadu simtiem ierastā tradīcija tikts pārtraukta, jo tā neatbilst civilizētai sabiedrībai.

Jau iepriekšējā vakarā uz gaidāmo izrādi bija sapulcējušies teju desmit tūkstoši ziņkārīgo. Notikumam viņi gatavojās ļoti centīgi, sausus izdzerot visus apkārtnes krodziņus un tavernas, bet īpaši kupli apmeklēti bija tie lokāli, kas atradās netālu no nāvessoda izpildes vietas. Nāvessoda apmeklētāju sacelto troksni un ālēšanos savā cietuma kamerā dzirdēja arī notiesātais. Tikmēr policijai bija izaicinājums atbrīvot vietu giljotīnas uzstādīšanai. Laukumu sāka attīrīt jau no diviem naktī.

Likumsakarīgi, ka iereibusī publika atteicās izklīst, sākās spiešanās un grūstīšanās, kuras laikā ievainojumus guva kāda sieviete. Vietu giljotīnai izbrīvēja tikai pēc papildspēku ierašanās. Nāvessods pēc tradīcijas bija jāizpilda, saulei lecot, taču tas nebija iespējams un to varēja īstenot ar krietni 45 minūšu nokavēšanos, plkst. 4.32.

Tiesa, tolaik baumoja, ka vilcināšanās tomēr notikusi nevis blakusapstākļu dēļ, bet apzināti, lai iestātos vajadzīgais apgaismojums kvalitatīvu foto uzņemšanai laikrakstu vajadzībām. Atradās arī tādi, kas centās izlīst cauri policijas ķēdei un iemērkt kabatlakatiņus sodītā asinīs. Vēlāk atklājās, ka  kāds bija nāvessoda gaitu slepus caur logu filmējis.

Versaļas scēnas bija tik šokējošas, ka premjerministrs Eduārs Deladjē jau 24. jūnijā parakstīja rīkojumu turpmāk nāvessodus izpildīt tikai ieslodzījuma vietās, prom no publikas. Tādējādi pagāja gandrīz 150 gadi, lai Giljotinas radītāja sākotnējās humānās vēlmes tiktu īstenotas – proti, viņa vēlme bija  izpildes procesu paturēt noslēpumā, tālu prom no ziņkārīgo acī.
Pati giljotīna palika kā valsts apstiprināts nāvessoda izpildes veids līdz 1981. gadam, kad Francijā tika atcelts nāvessods. Pēdējo reizi giljotīna Francijā tika iedarbināta 1977. gada 10. septembrī, kad nāvessodu piesprieda 28 gadu vecam tunisietim, kuru notiesāja par savas paziņas, 21 gadu vecas sievietes, spīdzināšanu un nogalināšanu.