1953. gada pavasarī Vācijas Demokrātiskās Republikas vadītāja, ortodoksālā staļinieša Valtera Ulbrihta politika noveda pie sacelšanās, kuru uzsāka izmisumā novestie strādnieki. Sacelšanās Berlīnē tika apspiesta, 1953. gada 17. jūnijā sūtot pret demonstrantiem padomju tankus un karaspēku.

1953. gadā situācija četrus gadus agrāk nodibinātajā Vācijas Demokrātiskajā Republikā bija kļuvusi kritiska. Komunistiskā režīma priekšgalā bija uzticamais staļinietis Valters Ulbrihts, kurš īstenoja forsētu sovjetizācijas kursu: tika pastiprināti attīstīta smagā rūpniecība, nacionalizēti privātuzņēmumi, laukos izvērsta piespiedu kolektivizācija, pieņēmās spēkā represijas pret pilsoniskajām partijām, pret baznīcu. Valsts saimniecību smagi nospieda Padomju Savienībai maksājamās kara reparācijas un lielie militārie un drošības sistēmas izdevumi. Tā kā robeža ar Rietumvāciju vēl nebija slēgta, strauji auga emigrācijas plūsma uz rietumiem. Tajā pašā laikā pēc Staļina nāves sabiedrībā pieauga cerības uz pārmaiņām, iespējams – pat uz apvienošanos ar Rietumvāciju.

Tautas pacietības mērs bija pilns, kad tika paaugstinātas izstrādes normas, pie tam paceltas daudzu pārtikas preču, apģērba, sabiedriskā transporta cenas, bet līdz izmisumam novestos strādniekus barojot ar saukļiem par Vācijas sociālistisko nākotni. 15. jūnijā sāka streikot 300 celtnieki, kuri būvēja pompozo Austrumberlīnes galveno maģistrāli – Staļina aleju. Viņu pārstāvji ieradās Valdības ēkā Leipcigerštrāsē, pieprasot tikšanos ar valdības galvu Oto Grotevolu. Ar viņiem draudzīgi aprunājās valdības vadītāja referents, taču nākamajā dienā – 16. jūnijā – arodbiedrību avīze „Tribīne” publicēja rakstu par nepieciešamību sociālisma celtniecības vārdā palielināt izstrādes normas. Celtnieki to uztvēra kā atbildi uz savām prasībām, un jau drīz pie Valdības nama pulcējās 10 000 protestētāju. Pie viņiem iznākušo metalurģijas un kalnrūpniecības ministru Zelbmani pūlis izsvilpa. Sāka atskanēt lozungi „Nost ar ekspluatāciju!”, „Nost ar bada valdību!”

Savu kulmināciju sacelšanās Austrumvācijā sasniedza 1953. gada 17. jūnijā, mītiņotāju skaits galvaspilsētā sasniedza 150 000, viņu prasības jau bija nepārprotami politiskas – valdības un arodbiedrību vadības atkāpšanās, demokrātiskas vēlēšanas ar Rietumvācijas partiju piedalīšanos, Vācijas apvienošanās uzsākšana. Streiki un demonstrācijas sākās arī daudzās citās Vācijas pilsētās un apdzīvotās vietās. Tika izdemolētas astoņas Vācijas Sociālistiskās Vienības partijas rajonu mītnes, astoņas komunistiskās arodbiedrības, sešas vācu komjaunatnes mītnes; tika ieņemti deviņi cietumi, atbrīvojot 1400 ieslodzīto. Ap pusdienlaiku Berlīnes ielās sāka dārdināt padomju tanki, tiem sekoja bruņoti padomju kājnieki un arī austrumvācu militārie policisti; atskanēja šāvieni. Demonstranti tikpat kā nepretojās, kas arī būtu bezcerīgi, ievērojot, ka pret viņiem tik sūtīts apmēram 35 000 vīru liels līdz zobiem bruņots karaspēks. Berlīnē un daudzviet citur Austrumvācijā tika izsludināts ārkārtas stāvoklis. Sākās aresti un tiesas prāvas. Apspiežot sacelšanos, apmēram 80 tās dalībnieku tika nogalināti, ap 300 – ievainoti, 18 ar nāvi sodīja padomju lauku kara tiesas, apmēram 2000 tika sodīti ar dažāda ilguma cietumsodiem. Ortodoksālais komunistu līderis Valters Ulbrihts savu varu tikai nostiprināja, un VDR režīms kļuva par vienu no skarbākajiem visā Austrumeiropā. 20. gs. 50. un 60. gados savā represīvajā bardzībā tas pārspēja pat Padomju Savienību.