17. jūnijs saistīts ar vienu no pasaules brīnumiem – Tadžmahālu Indijā. Tas tapis kā piemiņa imperatora Šaha Džahāna sievai, kura mira 1631. gada 17. jūnijā dzemdību laikā. Imperators, nespējot samierināties ar sievas nāvi, nolēma radīt mauzoleju viņas piemiņai.

Tadžmahāls – baltā marmora mauzolejs – atrodas Indijas pilsētā Agrā, Utarpradēšas štata rietumos, Jamunas upes krastā. Šī pasaulslavenā celtne ir viens no lieliskākajiem mogulu arhitektūras piemēriem, un tas ir spilgts apliecinājums divu cilvēku mīlestībai. To savas dzemdībās mirušās sievas Mumtāzas Mahālas mūžīgai piemiņai, sērojot uzbūvēja imperators Šahs Džahāns. Šahs Džahāns tronī kāpa 1627.gadā, bet kļuvis par Lielo Mogulu, nogalināja savus brāļus un citus radiniekus, lai izvairītos no troņa tīkotājiem. Šaha Džahana valdīšanas laiks tiek uzskatīts par Mogulu impērijas uzplaukuma laiku.

Mumtāza Mahāla bija Šaha Džahāna otrā sieva, viņa esot bijusi ne tikai skaista, bet arī gudra un ļoti sirsnīga – viņa nepagurusi rūpējusies par sabiedrību, tolaik, piemēram uzmanījusi, lai atraitnes un bāreņi būtu nodrošināti. Viņa panāca, ka tiem izdala pārtiku un naudu.

Imperatoram ar Mumtāzu Mahālu pavisam bija 14 bērnu, no kuriem gan izdzīvoja tikai daļa. Bet tieši 14 bērna dzimšana bija liktenīga mīlētājiem, bet zīmīgi, ka tādējādi pasaule ieguva vienu no brīnumiem.

Mumtāza, būdama gaidībās, sekojusi līdzi vīram kara gājienā un teltī karaspēka nometnes vidū noritēja dzemdības, kas sākotnēji šķita veiksmīgas, taču dažas stundas pēc veselīgas meitenītes nākšanas pasaulē, agrā 17. jūnija rītā Mumtāzas dzīvība izdzisa vīra rokās. Pēc sievas nāves Šahs Džahans noslēdzies savā teltī un raudājis astoņas dienas pēc kārtas. No telts iznācis vecs vīrs pilnīgi sirmiem matiem.

No kara gājiena Šahs atgriezās līdzi vezdams sievas mirstīgās atliekas, un tās apglabātas netālu no vietas, kur pēcāk uzcelts Tadžmahāls. Bēdu sagrautais Šahs Džahāns ķērās klāt pie sava plāna realizēšanas, viņš bija nolēmis sievas piemiņu iemūžināt, uzceļot dārgu mauzoleju, kam lemts kļūt par vienu no pasaules brīnumiem, bet unikāls tas ir arī tādēļ, ka tas bija pirmais lielais, sievietei veltītais mauzolejs.

Tadžmahāls tulkojumā nozīmē „ piļu kronis”, un šajā „ kronī” iestrādāti 43 dažādu veidu dārgakmeņi un pusdārgakmeņi. Šis mauzolejs un mirušo dārzs ir ievērojams ar savu nevainojamo simetriju: tas ir tik pat augsts, cik plats, un tā kupols paceļas tieši tādā pašā augstumā kā arkveida fasāde. Tadžmahāla dārgie celtniecības materiāli, ideālā proporciju harmonija un sarežģītie rotājumi simbolizē Mogulu impērijas bagātību un tās valdnieku izsmalcināto gaumi. Tadžmahals iemantojis pelnītu slavu, pateicoties tās estētiskajām kvalitātēm, romantiskajai noskaņai un simboliskajai pievilcībai.

Kompleksu veido pieci elementi — galvenie vārti, dārzs, mošeja, džavabs un pats mauzolejs ar četriem minaretiem. Tadžmahala celtniecība sākta ap 1632. gadu. Pie celtniecības darbiem strādāja vairāk nekā 20 tūkstoši strādnieku no Indijas, Persijas, Osmaņu impērijas un Eiropas. 17 hektāru plašais komplekss pilnībā tika pabeigts pēc 22 gadiem.

Tadžmahalu saista ar dažādiem arhitektiem, taču par galveno uzskata persiešu izcelsmes indieti Ustadu Ahmadu Lahaurī. Leģenda vēsta, ka tiklīdz celtniecības darbi bijuši galā, imperators pavēlējis arhitektam nocirst rokas un izdurt acis, lai viņš nekad vairs nevarētu uzcelt ko līdzīgu.

Kad Šahs Džahāns, nespēdams samierināties ar sievas nāvi, atteicās no troņa, to saņēma viņa vecākais dēls, kurš, baidoties no tēva popularitātes tautā, ieslodzīja tēvu cietumā. Liktenīgi, bet pa cietuma torņa logu bija redzams Tadžmahāls un tas bija pēdējais, ko Šahs Džahans redzēja pirms savas nāves.

Šobrīd Tadžmahāls ir iekļauts UNESCO Pasaules mantojuma objektu sarakstā, bet visvairāk tūristi te ierodas saullēktā un saulrietā, kad uz pils sienām mirgo sārti zeltaini atspulgi, un pilnmēness naktīs, kas izceļ marmora žilbinošo baltumu. Vidēji ik dienu Tadžmahālu apmeklē 22 000 cilvēku un reizēm šis skaitlis sasniedz pat 50 000 apmeklētāju. Lai visi gribētāji redzētu unikālo celtni, viesi baltajā mauzolejā nedrīkst uzturēties ilgāk par trim stundām, lai apmeklējumu padarītu vēl neaizmirstamāku, to var aplūkot arī naktī – tiesa ne katru nakti – aptuveni 400 laimīgo to var redzēt pilnmēness naktīs un divas naktis pirms un pēc pilnmēness.