Latvijas Centrālās padomes 1944. gada 17. marta Memorands šodien iekļauts UNESCO programmas „Pasaules atmiņa” Latvijas Nacionālajā reģistrā. Tapis nacistiskās Vācijas okupētajā Latvijā, šis dokuments apliecināja latviešu elites stāju un pārliecību par savas nācijas tiesībām uz suverēnu valstiskumu.

„Diemžēl mēs nupat piedzīvojām jaunus ļoti prominentu latviešu personu uzbrukumus. Tie vēlējās ģenerāli Bangerski mudināt kādu viņu sarakstītu memorandu nosūtīt fīreram, ko Bangerskis tomēr atsacījies darīt. Šinī memorandā viņi prasīja ne tik vien Latvijas bijušās brīvvalsts atjaunošanu, bet arī tiesības vest sarunas ar jebkuru valsti, kas atzinusi šo latviešu gribas deklarāciju. [..] Tā ir pilnīga neiespējamība. [..] Citos reihskomisariātos līdzīgos gadījumos zināms skaits atbildīgo būtu nekavējoties nošauti!” Šādi Ostlandes reihskomisārs Heinrihs Loze izteicās sanāksmē pie Reiha Okupēto apgabalu ministra Alfrēda Rozenberga Berlīnē 1944. gada maijā. Nacistu varasvīru nepatiku izraisījušais dokuments ir Latvijas Centrālās padomes 1944. gada 17. marta Memorands.

Latvijas Centrālā padome izveidojās 1943. gada augustā, un tās kodolu veidoja 4. Saeimā pārstāvēto četru lielāko partiju – sociāldemokrātu, Zemnieku savienības, Demokrātiskā centra un Latgales kristīgo zemnieku un katoļu – pārstāvji. No Satversmes viedokļa pēc 1934. gada apvērsuma atlaisto deputātu pilnvaras joprojām bija spēkā, un viņiem bija leģitīmas tiesības paust Latvijas tautas gribu. Nav nekādu šaubu, ka šī griba bija Latvijas suverenitātes atjaunošana, lai arī cik nereāla tā būtu toreizējos apstākļos. Padomes darbības stūrakmens bija ieskats, ka pēc Otrā pasaules kara beigām jāatjaunojas agrākajai starptautiski tiesiskajai kārtībai, tai skaitā padomju okupācijas iznīcinātajai Baltijas valstu neatkarībai. Kā reālo scenāriju viņi redzēja bruņotas akcijas brīdī, kad Vācijas spēki Latviju pamestu, savukārt Staļina režīms savu kontroli šeit vēl nebūtu atjaunojis.

Kā zinām šodien, scenārijs nebija reālistisks, tomēr tolaik – 1943. un 1944. gadā – tas varēja šķist citādi. Konkrētajā kara situācijā tas gan nozīmēja, ka, politiski distancējoties no nacistiskās okupācijas varas, organizācija tajā pat laikā neveica aktīvu pretošanos – arī tāpēc, ka tā varētu nozīmīgi veicināt atkārotu padomju okupāciju. Tāpēc padomes darbība aprobežojās pamatā ar sakaru iedibināšanu, tai skaitā ar līdzīgām organizācijām Igaunijā un Lietuvā, un informācijas nodošanu Rietumu demokrātiju valdībām caur neitrālo Zviedriju. Šī sadarbība īstenojās t.s. „laivu akcijā”, kad zvejnieku laivās pār Baltijas jūrai tika nogādāti ne vien ziņojumi par stāvokli nacistu okupētajā Latvijā, bet arī apmēram 2500 cilvēku – latviešu elites pārstāvji, ebreji, vācu armijas dezertieri.

Attiecīgā garā ieturēts arī 17. marta Memoranda teksts. Tajā pausta latviešu nācijas vēlme un tiesības ar visiem līdzekļiem, tai skaitā militāriem, cīnīties par savu neatkarību, tomēr kā spēks, pret kuru jācīnās, minēta Latvijai no austrumiem pietuvojusies Sarkanā armija, bet ne nacistu Reihs. Memorands arī nebija slepens, un to parakstīja 190 ievērojami latviešu elites pārstāvji – t.sk. pēdējais Saeimas priekšsēdis Pauls Kalniņš, vicepriekšsēdis Kārlis Pauļuks, rakstnieks Kārlis Skalbe, komponists Jāzeps Vītols, valodnieks Jānis Endzelīns, desmit bijušie ministri, astoņi Latvijas armijas ģenerāļi un daudzi citi.

Memoranda konkrētās sekas bija vairāku padomes darbinieku arests un triju – priekšsēdētāja Konstantīna Čakstes, viņa vietnieka Bruno Kalniņa un ģenerālsekretāra Ludviga Sējas ieslodzīšana Salaspils, vēlāk Štuthofas koncentrācijas nometnē, kur Konstantīns Čakste gāja bojā. Latvijas sabiedrībā par šo dokumentu tolaik uzzināja samērā nedaudzi. Tomēr, kā sarunā raidījumā „Šīs dienas acīm” minēja vēsturnieks Zigmārs Turčinskis, memorands, nonācis agronoma Pēteri Supes rokās, iedvesmoja viņu 1944. gada rudenī organizēt nacionālo partizānu cīņu pret atjaunoto padomju okupāciju Latgalē, kamēr frontes otrā pusē, vācu vēl kontrolētajā Kurzemē, tajā pat laikā pret otru okupācijas varu ar ieročiem rokās cīnījās daļa no aktīva LCP darbinieka ģenerāļa Jāņa Kureļa vienības – leitnanta Roberta Rubeņa komandētais bataljons.

Attēlā: Latvijas Centrālās padomes sesija trimdā (Hānava, 1946. gada 19. februāris)