Latvijā 17. septembris iegājis vēsturē ar to, ka 1284. gadā pirmo reizi rakstītajos avotos pieminēta Aizputes pils, kas arī uzcelta ap šo laiku. Tā atrodas Tebras kreisajā krastā un tika celta, lai aizsargātu tirdzniecības ceļu no Rīgas uz Prūsiju.

9. gadsimtā tagadējās Aizputes vietā kurši uzcēla Beidas pili, no kuras pārvaldīja Aizputes pilsnovadu. 13. gadsimtā Aizpute atradās kuršu zemes Bandavas sastāvā, kuru pakļāva Livonijas ordenis un jau 1248. gadā ordeņa mestrs Dītrihs fon Groningens licis celt Aizputes mūra pili. Tāpēc par Aizputes pilsētas dibināšanas gadu pieņemts uzskatīt 1248. gadu.

Aizputes pils celta Tebras kreisajā krastā pie Livonijas – Prūsijas lielceļa, vietā, kur šobrīd Aizputē ir Liepājas iela. Tā būvēta kā kastelas tipa mūra pils ar stūra torni un koka ēkām pagalmā. Un kā jau katrai sevi cienošai pilij, arī Aizputes pilij esot sava teika, kas vēsta, ka no bruņinieku pils Aizputē pa ezera, baznīcas klostera apakšu gājusi iemūrēta velve. Klosterī bijušas durvis, pa kurām varējuši ieiet velvē. Aizputes kalna baznīcā bijusi eja uz pilskalnu. Zem baznīcas līķkambarī gulējuši bruņinieki ar sievām. Remontējot baznīcu, strādnieki pacēluši kādam zārkam vāku. Tur gulējis cilvēks ar paceltu roku. Otrā zārkā gulējusi kundze, kurai klāt bijusi grāmata ar uzrakstu: "Lai Dievs sargā to cilvēku, kas man pieskarsies."

14. gadsimta vidū viduslejasvācu valodā pili sauca Vrundenborgh – Draugu pils. Būve joprojām bija ar lielu pagalmu, ko ietvēra kvadrātveida aizsargmūris, bet tam klāt bija piebūvēti dzīvojamie korpusi. Pagalmā varēja novietot ceļotāju pajūgus, bet ziņnešu zirgi naktsmājas atrada mūru iekšpusē iebūvētajos staļļos.

1341. gada rudenī Aizputes pilī uzglabātas vairāk nekā 40 tonnas labības, kas bija ievākta kā nodevas no pilsnovada zemniekiem. Rakstos minēti nodevu maksātāji, kas apliecina, ka tolaikā Aizputes pusē dzīvojuši zemnieki ar tādiem vārdiem kā Vīrbalds, Varnauds, Starūns, Ģibeķis, Veslavs, Slavnauds, Priekšāda, Vibis, Gribulis, Pretzemis, Nameiksis.

15. gadsimtā pilij piebūvēja austrumu korpusu. Ordenis to izmantoja līdz savam sabrukumam 1560. gadā. Tikmēr Kurzemes hercogistes laikā pili atjaunoja un no tiem laikiem pagalmā virs vārtiem saglabājies apmetums ar greznu un bagātīgu dekoratīvo apdari sgrafito tehnikā. Pili vēlreiz nopostīja otrā ziemeļu kara laikā, bet 1665. Gadā hercogs Jēkabs to atkal atjaunoja, izvietojot pilī garnizonu un lielgabalnieku komandu. 1682. gadā pils nonāca Mihaela Frīdriha Noldes īpašumā. Un tolaik pils zaudēja nocietinātās būves raksturu, to pārbūvēja, apkārtmūra iekšpusē uzbūvējot dzīvojamo korpusu. Bet gadiem ritot pils pamazām zaudēja savu dzīvojamās ēkas nozīmi un bija tikai daļēji apdzīvota.

18. gadsimta otrajā pusē, netālu no pils dzirnavu dīķa otrā krastā uzbūvēja jauno muižas kungu māju. Pie dīķa uzbūvēja arī dzirnavas, spirta brūzi un pie kungu mājas – saimniecības ēkas.

19. gadsimta sākumā pils austrumu korpusam un dienvidaustrumu tornim uzbūvētas lēzenās ķieģeļu velves un jaunas starpsienas. Senā pils daļa bija apdzīvota tikai daļēji, muižas īpašnieki dzīvoja jaunajā kungu mājā. No 1863. gada līdz 1920 gadam Aizputes pilsmuiža piederēja Grothusu dzimtai.

1939. gadā pili pielāgoja skolas vajadzībām. Līdz pat 1970. gadu vidum pils ēka bija apdzīvota, pēc tam atstāta sabrukšanai. 1990. gadā uzsāka rekonstrukcijas darbus, vairākkārt veica apsekošanu, bet 1999. gadā veica pils mūra konservāciju nelielam pils posmam labajā spārnā, uzlika dakstiņu jumtu.

2020. gadā ēku slēdza apmeklētājiem, lai varētu notikt vērienīgi pils mūru konservācijas pirmās kārtas darbi.