1786. gada 18. augustā tiek dibināta Islandes galvaspilsēta Reikjavīka. Pareizāk gan būtu teikt, šī apdzīvotā vieta iegūst pilsētas statusu. Tās vēsture meklējama krietni senākos laikos, bet mūsdienās, Reikjavīka ir vistālāk ziemeļos esošā galvaspilsēta, kādu pasaulē var atrast.


Islande ir maza ziemeļu valstiņa, kura asociējas vai nu ar vaļu medībām, vai arī ar banku krīzi. Tomēr zināmā vēsture salā sākas ap 9. un 10.gadsimtu, kad Islandē sāka apmesties norvēģu un ķeltu imigranti. Pirmais zināmais Islandes iedzīvotājs ir norvēģu augstmanis Ingolfs Arnarsons. Viņš pārcēlās uz Islandi un izveidoja pirmo apmetni. Tā atradās mūsdienu Reikjavīkas tuvumā. Sākotnēji to sauca par dūmojošo līci, jo apmetne atradās līcī, no kura varēja redzēt karsto avotu iztvaikošanu. Ieceļotājus šī parādība ļoti iespaidoja, jo radīja priekšstatu kā par kaut ko mītisku. Arnarsona apmetnes galvenā funkcija bija izveidot fermu, kurā nodarboties ar lopkobību, zvērādu iegūšanu un lauksaimniecību – cik nu tas skarbajos klimata apstākļos bija iespējams.

13. gadsimtā Reikjavīka kļūst par Islandes centru. Pirmkārt, tāpēc, ka tā bija vēsturiskais ieceļotāju apmetņu punkts, otrkārt, tāpēc, ka sala nemaz nebija tik liela. Turklāt daļu tās klāj ledāji un tā nemaz nav tik draudzīga dzīvošanai. Bet Norvēģijas vara Islandē bija nostiprinājusies, tāpēc tikai loģiski, ka nodokļu iekasēšanas un administratīvo darbību nodrošināšanai izmantoja Reikjavīku. Tajā notiek ienesīga tirgošanās, jo kuģi brauc gan uz Angliju, gan uz Norvēģiju un arī uz Hanzas savienības pilsētām. Tomēr jau pēc nepilna gadsimta Islande kļūst par daļu no Dānijas. Tieši dāņu laikā Reikjavīkas loma tiek īpaši pastiprināta. Tik ļoti, ka pat pievērš pirātu uzmanību. Arī tik tālu uz ziemeļiem laimi meklēt devās berberu pirāti. Murads Reiss jaunākais izlaupīja Reikjavīku 1627. gadā. Te gan vietā pieminēt, laupītājs nebija arābs. Tas bija holandiešu pirāts renegāts, kurš bija pieņēmis islāmu. Iedzimtie arābi uz Islandi diez vai ceļot pat pēc laupījuma, jo valsts tomēr atrodas Arktiskajā zonā.

18. gadsimts iesāk Reikjavīkas attīstību jau kā pilsētai, ne apmetnei. Dānijas karaļa vietvaldis Skuli Magnussons iesāk Reikjavīkas modernizāciju. Viņš ir atbildīgs par ekonomisko attīstību, par nodokļu iekasēšanu un tiesas spriešanu. Skuli Magnussons attīsta Reikjavīkā vilnas darbnīcas, kas ļauj iegūt lielāku ekonomisko potenciālu. Uz darbnīcu fona, pilsēta strauji attīstījās un 1786.gada 18. augustā tai piešķir pilsētas statusu. Magnussonu sāk dēvēt par Reikjavīkas tēvu.

Liela loma Islandē bija vietējam parlamentam. Altings, kā to sauc Islandē, sanāca uz sēdēm jau 10. gadsimtā, tomēr 18. gadsimta beigās, tā darbību vienkāršoja. Tomēr pārdesmit gadu pēc Reikjavīkas atzīšanas par pilsētu, tika nolemts, ka arī Islandes parlamentam jāatrodas pilsētā. Tas iezīmēja salas valstiskuma veidošanos, jo patiesībā, Islandei nekā vairs netrūka. Tā izcīnīja atzīšanu no Dānijas un Islande, kā patstāvīga valsts, varēja oficiāli dibināt savu galvaspilsētu Reikjavīkā. Tomēr līdz oficiālai atzīšanai bija jāgaida. Otrā pasaules kara laikā Islande kļuva par neatņemamu sastāvdaļu ASV un Lielbritānijas cīņā pret Vāciju. Sala bija patvērums kuģiem, kas uzraudzīja tirdzniecības ceļus. Turklāt, tieši Otrā pasaules kara laikā beidzās līgums, kas savienoja Islandi un Dāniju ūnijā. Līgumu nepagarināja un Islande ieguva savu neatkarību. Tad arī Reikjavīka kļuva par pilntiesīgu valsts galvaspilsētu, turklāt, vienīgo pasaulē, kas atrodas tik tālu ziemeļos. Lai arī Islandē klimatu nedaudz maigāku padara Golfa straume, tieši mainīgie laikapstākļi ir salas vizītkarte. Vienā brīdī no saulainas dienas, var attapties lietū un slapjdraņķī. Tāpēc Islande ir skarba zeme, kas liek par visu padomāt divreiz. Piemēram, dzenoties pēc ekonomiskā labuma, Islandē izcirta kokus, tagad salas iedzīvotāji nezina, kā glābties no vēja, kas ar arktisku elpu brāžas negantā ātrumā.