Daudzu pasaules baleta trupu gada nogales repertuārs mūsdienās nav iedomājams bez šī darba – Pētera Čaikovska baleta „Riekstkodis”, kas savu pirmizrādi piedzīvoja Sanktpēterburgas Marijas teātrī 1892. gada 18. decembrī. Tomēr, lai arī aizraujoši spilgts un sižetā vienkāršs, „Riekstkodis” nav tikai krāsaina bilžu grāmatiņa.

1890. gadā Marijas teātrī Sanktpēterburgā ar lieliem panākumiem debitēja Pētera Čaikovska balets "Apburtā princese". Publikas atsaucības iedvesmots, Imperatora teātru direktors Ivans Vsevoložskis pasūtīja komponistam veselus divus darbus, kam bija jānonāk uz skatuves vienlaicīgi kā krāšņai gadumijas programmai. Tā nu 1892. gada 6. decembrī pēc vecā jeb 18. decembrī pēc jaunā stila Marijas teātra priekškars vērās Čaikovska operai "Jolanta" un baletam "Riekstkodis".

Čaikovskis, kaut tobrīd bija sava talanta pilnbriedā, nebūt nejutās pārliecināts par izdošanos. Operas sakarā viņš šķitās radoši izsmēlies pēc nesen pabeigtās "Pīķa dāmas", savukārt balets nevaldzināja ar sižetu, pie tam libretists un horeogrāfs Mariuss Petipā ļoti detalizēti norādīja, kā veidojams katrs numurs, un Čaikovski šāda instruēšana kaitināja. Taisnību sakot, "Jolanta" tiešām palikusi Pētera Čaikovska izcilāko operu ēnā, bet tas nekādi nav sakāms par "Riekstkodi". Kaut arī baleta pirmiestudējumu 1892. gadā publika uzņēma pavēsi, nākamajā gadsimtā tas kļuva par vienu no pasaulē visvairāk iestudētajiem, sevišķi Ziemassvētku laikā, kad bez tā nav domājams daudzu baleta trupu repertuārs.

"Riekstkoža" libreta pamatā ir vācu romantisma laikmeta rakstnieka Ernesta Teodora Amadeja Hofmaņa pasaka "Riekstkodis un peļu ķēniņš". Maza meitene uz Ziemassvētkiem saņem no tēvoča - leļļu meistara - dāvanu: riekstkodi, groteska kareivja formā veidotu riekstu čaumalu drupināšanas ierīci. Par spīti Riekstkoža ārējam ķēmīgumam meitene viņu iemīļo un ir ļoti nelaimīga, kad brālis rotaļlietu salauž. Darbība turpinās mazās Klāras sapņos, kad istabā sarodas peļu armija ar septiņgalvaino Peļu ķēniņu priekšgalā un uzbrūk piparkūku vīriņiem. Piparkūkām palīgā dodas alvas zaldātiņi, kurus komandē, protams, Riekstkodis. Divkauju starp Riekstkodi un baiso grauzēju valdnieku izšķir Klāras mestā čība - labie spēki svin uzvaru, Riekstkodis izrādās ļaunās peļu karalienes noburts princis, kurš tagad, nokratījis burvestības važas, aicina Klāru līdzi ceļojumā pa brīnumaino Saldumu karaļvalsti. Čaikovska muzikālā fantāzija to tēlo nepieredzētā krāšņumā. Ar attiecīgiem etniskiem motīviem šai parādē cita citai seko spāņu šokolāde, arābu kafija, Ķīnas tēja un ledenes, kuras uzdejo krievisko trepaku.

Tomēr "Riekstkodis" nav tikai naiva krāsaina bilžu grāmatiņa. Hofmanis ir, iespējams, pats noslēpumainākais, daudzslāņainākais no vācu romantisma rakstniekiem, un viņa mistikas caurstrāvotā pasaule ienāk arī Čaikovska baletā. Kā nakts pustumsā te zūd skaidrās robežas starp piedzīvoto un nosapņoto, starp cilvēku un lietu pasauli. Un Riekstkodis - vai gan viņš nav rada visiem tiem romantisma varoņiem, kuri dodas cīņās un meklējumos, lai taptu paši, un kurus šai ceļā vada un sargā visbrīnumainākais spēks - mīlestība.