Latvijā 18. februāris zīmīgs ar to, ka pasaulē nācis viens no Latvijas Nacionālā teātra simboliem, meistars ne tikai uz skatuves, bet arī dzīvē, aktieris, kuram liktenis bija lēmis spēlēt ilgi, izcili, būt tautā mīlētam, atzītam un cienītam. Tas ir Kārlis Sebris.

Teātra kritiķi savulaik par aktieri Kārli Sebri teikuši, ka viņam piemīt unikāls talants, jo nevis viņš pielāgojas lomām, bet lomas piemērojas viņam, vienlaikus aktieris bijis izcils reālists ar smalku romantiķa dvēseli.

Lūk, tāds cilvēks piedzima 1914.gada 18. februārī Sinolē, kas šobrīd ir apdzīvota vieta Lejasciema pagastā, rakstveža ģimenē. Kārļa mamma saimniekojusi pa māju, bet Kārlēns bērnībā bijis kluss, tomēr varen ziņkārīgs puika, kurš vienbrīd bija izvirzījis sev mērķi – izlasīt visas pasaules grāmatas. Lieki piebilst, ka itin drīz sapratis, cik nereāls ir šis plāns.

Pirmo teātra izrādi, kas bijusi skolēnu spēlēts uzvedums, zēns redzējis Tirzas tautas namā, un tas bijis viens no spilgtākajiem iespaidiem aktiera dzīvē, viņš par šo piedzīvojumu Tirzas tautas namā teicis šādus vārdus: “Tu sēdi tumsā un raugies gaisām un tā gaisma ir skatuve.”

Diezgan likumsakarīgi, ka vecāku ieplānotās Kārļa studijas Latvijas Universitātes Lauksaimniecības fakultātē nebija pārāk sekmīgas, jo vairāk par visu lauksaimniecības studentu interesējis teātris un kad vien varējis, gājis uz teātri, lai skatītos uz paša pieminēto maģisko skatuvi. Pametis lauksaimniecības studijas, Kārlis Sebris atgriezies dzimtajā pusē, kur sācis aktīvi rosīties Tirzas tautas nama dramatiskajā kopā, kur saņemot uzslavu pēc uzslavas nostiprinājusies pārliecība, ka jādodas uz Rīgu, kur iestājies tolaik slavenos Zeltmata vadītos Latvju dramatiskajos kursos, paralēli dzīvojot ļoti pieticīgu dzīvi.

Otrajā studiju gadā Sebrim uzsmaidīja veiksme un viņu uzrunājis Nacionālais teātris. Par nokļūšanu teātrī klīst leģenda – teātra direktors gribēdams pārbaudīt jaunā aktiera intelektu, prasījis, vai viņš zina, kurš ir Brāļu kapu autors, uz ko Sebris atbildējis, ka Brāļu kapu autors ir karš.

Jaunā aktiera karjeras sākums Nacionālajā teātrī nepavisam nebijis daudzsološs, kā vēstīts teātra mājas lapā, tad ilgus gadus spēlējis vien otrā plāna lomas, kamēr pats Sebris teicis, ka desmit gadu staigājis pa skatuvi ar paplāti un padevis kungiem mēteļus.

Kritiķi pēcāk secinājuši, ka pirmo gadu desmitu uz skatuves Sebris teātrī krājis gan spēkus, gan pieredzi, lai nākamajos gados izaugtu par īstu un varenu skatuves meistaru.

Pirmo reizi aktiera izcilās dotības pamanītas Vīskreļa lomā Blaumaņa lugā “Ugunī”, un tad maisam gals bija vaļā – savos sešdesmit darba gados aktieris nospēlējis vairāk par 200 lomām gan teātrī, gan kino.

Bet, kas bija Kārļa Sebra veiksmes atslēga? Visupirms jau cilvēciskās rakstura īpašības – omulība, sirsnība un lieliskā humora izjūta, bet arī viņa miesās raženais augums. Un vēl Sebris bija ne tikai labestīgs un mierīgs, bet arī gudrs un erudīts cilvēks, sirsnīgs un aizrautīgs sarunu biedrs, ar respektu izturējies pret citiem.

Kā izrādās, aktierim bijusi vēl kāda īpatnība – viņš pēc rakstura bijis krājējs un kārtotājs, mūža garumā apkopojis pielūdzēju vēstules, sev veltītus dzejoļus, izgriezumus no avīžrakstiem, kur vēstīts par viņa lomām izrādēs un filmās. Viņš arī krājis savu lomu tekstus, pierakstījis dažādus citātus un tos mēdzis pierakstīt visdažādākajās vietās, klīst nostāsti, ka pat uz sievas Nellijas zeķbikšu iepakojuma.

Un vēl, kāda nianse, kapa piemineklis, kas uzstādīts Meža kapos, ir aktiera paša sarūpēts, viņš sakrājis un pasūtījis sava kapa pieminekli tēlniekam Andrejam Jansonam.

Aktieris mūžībā aizgāja 2009. gada 12.janvārī, nesagaidījis savu 95. dzimšanas dienu.