1268. gada 18. februārī pie Rakveres tagadējās Igaunijas ziemeļos notika, domājams, apjomīgākā kauja starp krievu un livoniešu spēkiem Baltijas Krusta karu laikmetā. Par kaujas iznākumu joprojām nav vienota viedokļa, taču tā nepārprotami apturēja Novgorodas mēģinājumus nostiprināties Livonijas ziemeļdaļā.

Rakveres pilsēta Igaunijas ziemeļos, apmēram pa vidu starp Tallinu un Narvu, ir vieta, kuras tuvumā 1268. gada 18. februārī notika, iespējams, lielākā kauja starp Livonijas un Krievzemes spēkiem Baltijas Krusta karu laikmetā. Mūsdienās Rakveres kaujas nozīmi populārā līmenī aizēnojusi 26 gadus agrāk notikusī Ledus kauja, taču par to pirmām kārtām jāpateicas 1938. gadā uzņemtajai Sergeja Eizenšteina filmai „Aleksandrs Ņevskis”, kurā Ledus kauja ir sižeta kulminācija, kam piešķirta simboliska nozīme.

13. gs. otrajā pusē Igaunijas ziemeļdaļa ar Rēveli, tagadējo Tallinu, bija Dānijas karaļa īpašums. Livonijas ordenim ar centru Rīgā dāņu nostiprināšanās Igaunijas ziemeļos nebija pa prātam, taču ordeņa galvenie spēki šajā laikā bija vērsti uz dienvidiem, pret Lietuvu un joprojām nepakļauto Zemgali. Draudi no dienvidiem pamudināja ordeņa mestru Oto fon Luterbergu 1267. gadā noslēgt vienošanos ar Novgorodu, apņemoties ievērot neitralitāti, ja novgorodieši gribētu iebrukt dāņu īpašumos Igaunijā. Novgorodai dāņu klātbūtne Ziemeļigaunijā nebija tīkama, jo traucēja tās tirdzniecības sakariem ar Hanzas savienību. Krievu spēku priekšgalā stājās nule ievēlētais kņazs Dmitrijs, Aleksandra Ņevska dēls. Te jāpiebilst, ka Novgoroda un arī Pleskava tolaik bija bajāru elites pārvaldītas republikas, kurās kņazu ievēlēja kā armijas vadītāju.

Karagājienam pievienojās arī pleskavieši, kurus komandēja Pleskavā par kņazu ievēlētais no Lietuvas aizbēgušais kunigaitis Daumants, tāpat arī Tveras kņazs Svjatoslavs un Suzdaļas kņazs Jurijs ar savām karadraudzēm. Par pasākuma nopietnību liecina arī tas, ka hronikas min aplenkuma mašinēriju, kuru krievi veduši līdzi. „Atskaņu hronikā” minētais krievu spēku kopskaits 30 000 gan ir ļoti apšaubāms, un, sastatot ar tā laika iedzīvotāju skaitu Krievijas ziemeļrietumos, jālēš, ka šī armija noteikti nebija lielāka par 10 000. Tomēr visdrīzāk krievu skaitliski pārspēja livoniešus, kas tiem stājās pretim 1268. gada 18. februārī uz austrumiem no Rakveres. Par nepatīkamu pārsteigumu krieviem, viņus te sagaidīja ne tikai Dānijas karaļa vasaļi, bet arī Tērbatas un Sāmsalas-Vīkas bīskapu vienības, kā arī Livonijas ordeņbrāļi no Igaunijas ordeņa zemēm. Livonieši, visdrīzāk, bija atskārtuši, ka šāds liels krievu spēks tiešām var sagrābt visu Dāņu Igauniju un kļūt par pārāk bīstamu kaimiņu. Livonijas karaspēkā bija arī daudz t.s. „zemes ļaužu”, respektīvi – igauņu zemnieku.

Interesanti, ka vācu un krievu hronikas pieraksta uzvaru Rakveres kaujā attiecīgi katra savai pusei. Uzticamāks avots gan ir „Atskaņu hronika”, kas tapusi samērā neilgi pēc notikuma, savukārt nozīmīgākais pretējās puses avots – „Novgorodas hronika” – vēlākajos gadsimtos daudzkārt pārrakstīta. Tomēr arī „Novgorodas hronika” atzīst, ka livoniešu bruņinieku kavalērijas trieciens drīz pēc kaujas sākuma sagrāvis krievu spēku centru, un min daudzus kritušus bajārus un citus augstmaņus. Šai uzbrukumā dzīvību zaudēja arī Livoniešu spēku komandieris Tērbatas bīskaps Aleksandrs. Izlauzušies cauri pretinieka spēkiem, livonieši iznīcinājuši krievu vezumus, tai skaitā aplenkuma tehniku. Krievu hronikas gan min, ka pēc tam krievi atguvuši iniciatīvu un vajājuši pretinieku līdz pat Rakverei, noklādami ceļu ar bēgošo līķiem. Tomēr ticamāks ir „Atskaņu hronikā” paustais, ka kņazs Dmitrijs gan pārgrupējis spēkus un organizējis pretuzbrukumu, taču to samērā neliela livoniešu vienība apturējusi pie kāda tilta. Starp citu, tas, ka upes Ziemeļigaunijā 1268. gada februārī acīmredzot nav bijušas aizsalušas, apliecina, ka arī tolaik Baltijā valdījis visai silts klimats. Kaujas iznākuma sakarā droši vien jāsecina, ka, ja arī pie Rakveres krievu spēki necieta pilnīgu sagrāvi, tad tomēr tā bija sakāve. Par to liek domāt arī fakts, ka šis palika pēdējais nozīmīgais krievu mēģinājums iebrukt Livonijā līdz pat 15. gadsimtam.