Janvāris pirms 30 gadiem – 1991. gadā – Rīgā bija Barikāžu laiks. Tūkstošiem cilvēku, nosprostojuši pieeju svarīgākajiem pārvaldes un sakaru centriem, nevardarbīgās pretošanās akcijā nosargāja Latvijas virzību uz valstiskās suverenitātes atjaunošanu.

Periods no 1991. gada 13. līdz 27. janvārim Latvijas vēsturē palicis kā Barikāžu laiks. Vecrīgā un dažviet citur Latvijas galvaspilsētā, arī dažās citās pilsētās, ar barikādēm un smago mežsaimniecības un celtniecības tehniku norobežotās vietās pulcējās ļaudis, aukstajā janvāra gaisā sildīdamies pie ugunskuriem. Tā bija nepieredzēta masu akcija, īstenota nolūkā nepieļaut, ka padomju militārās un drošības struktūras ar bruņotu spēku sagrābj Latvijas nozīmīgākās varas institūcijas, sakaru objektus un medijus, tā pārtraucot valstiskuma atjaunošanas procesu. Pirmais šāds uzbrukums notika Lietuvā, armijas speciālo uzdevumu vienībai ieņemot Lietuvas Televīzijas un radio centru Viļņā naktī uz 1991. gada 13. janvāri. Jau nākamajā dienā Vecrīgā parādījās pirmās barikādes. Nodoms izdevās – ja uzbrukuma plāns bija, tad Rīgā tas palika neīstenots.

Cilvēku skaits barikāžu tuvumā svārstījās atkarībā no diennakts laika un situācijas, bet ne gluži stihiski. Ja Tautas frontes vadībai un Augstākās Padomes aizsardzības štābam šķita, ka draud briesmas, tika sūtīti signāli Tautas frontes teritoriālajām nodaļām, saucot aktīvistus uz barikādēm. Vienlaicīgi pie barikādēm atradās no dažiem tūkstošiem līdz, brīžiem, pat desmitiem tūkstošu sargātāju. Ar Barikāžu Dalībnieka piemiņas zīmi apbalvoti vairāk nekā 30 000 cilvēku, taču tie ir organizētās grupās no rūpnīcām un lauku saimniecībām braukušie un noteiktus uzdevumus pildījušie. Domājams, vēl vismaz tikpat, ja ne vairāk, bija to, kuri barikāžu zonā ieradās un ilgāku vai īsāku laiku uzturējās pēc pašu iniciatīvas. Protams, nevar noliegt, ka motīvi būt pie barikādēm arī varēja būt dažādi; ne tikai apzināta gatavība cīnīties par Latvijas valstiskuma atjaunošanu, bet arī ziņkāre, piedzīvojumu kāre u.tml. Tomēr, no otras puses, jāatzīst, ka riskēja visi, un ja padomju militāristi tomēr izšķirtos par uzbrukumu, diezin vai visi nejaušie klātesošie pagūtu pamukt.

Vispārējais priekšstats ir, ka barikāžu aizstāvji bija neapbruņoti. Lielum lielajā daļā gadījumu tas tā arī bija, tomēr īpašo uzdevumu grupas konkrētu objektu aizstāvībai formējās no fiziski trenētiem vīriem, un viņi nebija gluži kailām rokām. Kā savulaik sarunā raidījumā „Šīs dienas acīm” stāstīja Latvijas Barikāžu muzeja vadītājs Renārs Zaļais, sportisti, kuri atradās Latvijas Radio iekštelpās, bija bruņoti ar speciāli gatavotiem stekiem. Un esot bijuši arī šaujamieroči – daudzi mednieki bija paņēmuši līdzi savus šaujamos, bija arī no nelegālām kolekcijām sadabūti Otrā pasaules kara ieroči kaujas kārtībā. Taču ar šiem stobriem neviens neplātījās – tie bija dziļi noslēpti un varēja tikt izvilkti tikai galējas nepieciešamības gadījumā. Ja izpaustos ziņas, ka uz barikādēm ir bruņoti ļaudis, tas būtu nepārprotams iemesls sūtīt pret viņiem armijas spēkus. Vēl Renārs Zaļais zina stāstīt, ka kādā Vecrīgas pagrabā apmēram 20 gadus pēc Barikāžu laika nejauši uziets Molotova kokteiļu krājums. Diemžēl atradēji, neapzinoties atraduma muzejisko vērtību, to iznīcinājuši.